Vecāku šķiršanās vienmēr ietekmē bērnu, pat tad, ja pieaugušie šķietami mierīgi un abpusēji vienojušies par attiecību pārtraukšanu. Nereti bērns jūtas pie tā vainīgs. Kā šķiršanās ietekmē bērnu un ko darīt, lai viņam palīdzētu?

Konsultē: psiholoģe Ilva Dandzberga un psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Kristīne Veckrāce.

 

Negatīva sociālā ietekme pret bērnu rodas jau brīdī, kad šķiršanās process tikai sākas. Nereti ir vecāku strīdi, kas bērnam gribot negribot ir jādzird, tie turpinās ar atšvešināšanos un visbeidzot ar fizisku šķiršanās procesu. Bērns var pārdzīvot tādas izjūtas kā skumjas, vientulība, trauksme, var rasties uzvedības traucējumi, samazināties pašvērtējums. Jo vecāki naidīgāk izturas viens pret otru, jo vairāk tas ietekmē bērnu. Taču arī šķietami miermīlīga došanās katram uz savu pusi, atstāj lielu iespaidu uz kopīgo atvasi. Dažādos psihologu un zinātnieku veiktos pētījumos Amerikā tika atklāts, ka bērni, kuri pārcieš vecāku šķiršanos, atpaliek mācību procesā no pārējiem saviem klasesbiedriem, kļūst noslēgti un teju zaudē starppersonu sociālās prasmes. Tas ir milzu pārdzīvojums mazajā cilvēkā, kas var viņu novest ne tikai pie emocionālām, bet pat pie fiziskām veselības problēmām. Savukārt, tas viss veido tādu kā nebeidzamo problēmu loku, kas noved pie motivācijas zuduma un pašcieņas zaudēšanas. “Šķiršanās ir viens no smagākajiem dzīves notikumiem gan vecākiem, gan bērniem. Neskatoties uz to, ka šķiršanās spēj atrisināt samilzušās vecāku problēmas un objektīvi uzlabo psiholoģisko stāvokli ģimenē, nevienam nav viegli, visi cieš un pārdzīvo. Nav iespējams škiroties vecākiem netraumēt bērnu. Pati situācija jau nozīmē to, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk…ir izjaukta ierastā lietu kārtība un mainās visa dzīve. Ir runa par zaudējumu dažādās tā izpausmēs – ir zaudēts viens no vecākiem, ir zaudēta zināma stabilitāte un pamats, ir zaudētas attiecības. Bērns jūt visu, kas notiek ģimenē. Bērns jūt, ka vecāku starpā ir spriedze un naids, tikai nespēj notiekošo pietiekami apzināt un saprast. Ir svarīgi atpazīt un runāt ar bērnu par situāciju ģimenē un par to, kā viņš tajā jūtas. Bērniem nav jākaunas par to, ka viņš reizē var just pilnīgi dažādas un pat pilnīgi pretējas emocijas,” stāsta psiholoģe Ilva Dandzberga.

 

Bērns jūt arī to, ko vecāki cenšas noslēpt

“Bieži vien šķiršanās nav dažu dienu vai pat nedēļu jautājums; nereti viens no vecākiem vai abi tam “briest” jau ilgāku laiku. Sargājot savus bērnus, vecāki nereti noklusē savas grūtības, mēģina izlikties, ka viss ir labi, taču bērni parasti saprot, ka kaut kas nav īsti, ka notiek teātris. Attiecībā uz bērniem, būtu svarīgi apzināties, ka viņi, pat pavisam mazā vecumā, noajuš, ka kaut kas nav kārtībā; iespējams, viņi nespēj saprast, kas tieši, bet to, ka ir kāds noslēpums, saspīlējums vai problēmas, viņi jūt – bieži neapzināti. Ja bērnam melo, tas var viņam sākt likt apšaubīt savas jūtas, domas. Ja ģimenē ir noslēpums, bērns neapzināti var pret to protestēt, kas nereti izpaužas, piemēram, sliktākā uzvedībā. Tātad, butu svarīgi nemelot, atzīt, ka “jā, šobrīd mamma un tētis ir sastrīdējušies un mēs mēģināsim saprast, kā ar to tikt galā”. Kādreiz vecāki sarunā ar bērniem ieminas, ka visiem būs labāk, ja vecāki šķirsies; vēlams no līdzīgām frāzēm izvairīties, jo bērniem tas tā visticamāk nešķiet. Vecākiem jābūt gataviem uz dažādiem jautājumiem; būtu svarīgi dot bērniem iespēju izteikties un sniegt atbildes uz viņu jautājumiem,” skaidro sertificēta psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Kristīne Veckrāce.

 

Vainas apziņa

Nereti, īpaši mazākos bērnos, vecāku šķiršanās var izraisīt vainas sajūtu. Atvasei rodas ilūzijas, ka viņš ir vainīgs pie notiekošā, ka viņa dēļ vecāki strīdas un gatavojas šķirties. Vecāki bieži vien savā aizņemtībā bērniem aizrāda: “Nedari to, neņem šo, nē, nevajag, nedrīkst!” utt. Pieaugušie aizmirst, ka bērnam ir jāsaka, ko viņš drīkst darīt, nevis pastiprināti jāatgādina tas, ko nedrīkst. Šādā veidā bērnam jau no mazotnes tiek mācīts, ka viņš dara nepareizi. Šī iemesla dēļ arī šķiršanos mazais var uztvert par atbildi tam, ka izdarījis kaut ko nepareizi. Bērnam ir grūti vainot vecākus, jo, viņaprāt, pieaugušie ir tie, kuri norāda ko un kā drīkst darīt, līdz ar to paši visu dara pareizi.

 

Uzvedības problēmas

Bērni, kuri pārcieš vecāku šķiršanos, var sākt darīt lietas, ko nekad agrāk nav darījuši, visbiežāk tas izpaužas dažādās uzvedības problēmās kā arī starppersonu komunikācijā. Bērnam var būt problemātiski ne tikai iegūt draugus un uzticēties viņiem, bet pat komunicēt ar vienaudžiem. Bieža izpausme ir agresija. Mazais cilvēks saasināti sāk uztvert visu apkārt notiekošo, var sākt gan emocionāli, gan fiziski vardarbīgi izturēties pret citiem bērniem. Pieaugot šāda uzvedība var pāraugt pat par likuma pārkāpumiem un lielām problēmām gan draudzīgu, gan intīmu attiecību veidošanā. Lai gan vecāku šķiršanās notikusi, piemēram, bērnībā, šī negatīvā informācija un pieredze nogulstas bērna zemapziņā uz visu atlikušo mūžu.

 

Vecumu atšķirības

Jaunākiem bērniem vecāku šķiršanās negatīvā ietekme ir daudz pamanāmāka nekā vecākiem bērniem. Mazākie vairāk izjūt vecāku, īpaši mātes, emocijas, iekšējo stāvokli, kamēr vecākie ir aizņemti ar mācībām, ārpusstundu nodarbībām, draugiem un citām lietām. Mājās esošā situācija var tikt neuztverta tik nopietni vai, iespējams, teju pavisam palaista gar ausīm. Mazākajiem var būt grūtības arī tāpēc, ka viņiem ir krietni sarežģītāk izstāstīt savas sajūtas, viņi noslēdzas sevī.

 

Dzimumu atšķirības

Arī uzvedības traucējumi var atšķirties. Zēni biežāk reaģē ar bravūrību, iesaistīšanos dažādos kautiņos, kļūst izteikti izaicinoši, pemēram, pārbaudot skolotāju pacietību. Turpretim meitenes visbiežāk kļūst noslēgtas, izvairās no skolas un/vai ārpusstundu aktivitātēm un publiksiem pasākumiem. Labprātāk pavada laiku vienatnē, piemēram, lasot grāmatu, nelabprāt tiekas ar vienaudžiem. Meitenēm bailes pret nodevību traucē pieagušā vecumā veidot ilgstošas attiecības.

 

Kā vecākiem runāt ar savu atvasi?

I. Dandzberga uzsver: “Lai arī kādas būtu bērna reakcijas, ļaujiet bērniem raudāt, paust savas emocijas, runājiet par to, ka šādi justies ir dabiski un normāli. Vecākiem ir jāpalīdz bērnam izteikt savas skumjas un dusmas. Jo vētraināk bērns spēj izteikt savu pārdzīvojumu, jo pozitīvāka prognoze. Lai kādi būtu aizvainojumi, lai ko abi vecāki justu viens pret otru, būtiski ir veltīt bērnam uzmanību, runāt ar viņu, skaidrot, pavadīt laiku kopā ar viņu, lai bērns nejustos emocionāli atstumts vai aizmirsts, jo pretējā gadījumā bērnā var rasties izjūtas, ka viņš zaudē abus vecākus. Gan mātei, gan tēvam vajadzētu kopā vienoties, ko un kā teikt bērnam. Vēlams par notiekošo runāt abiem vecākiem. Būtu vēlams atbilstoši bērna vecumam paskaidrot, kas notiek ģimenē, kāpēc vecāki nolēmuši dzīvot atsevišķi, un kas bērnu sagaida nākotnē. Nevajadzētu bērnam stāstīt pārāk sīkas detaļas, melot vai kaut ko svarīgu slēpt. Jo vecāks bērns, jo vairāk ar viņu ir jārunā un jāstāsta. Lai pēc iespējas mazinātu bērnā trauksmi ir nepieciešama atklāta, skaidra un saprotama situācijas skaidrošana. Situācijas skaidrojumam jābūt saskaņotam, lai nebūtu tā, ka tētis stāsta vienu, bet mamma kaut ko pavisam citu. Neļaujiet bērnam tikt iejauktam vecāku konfliktos un neprasiet no viņa, lai bērns nostātos viena vai otra vecāka pusē, tas tikai vēl vairāk pastiprinās bērnā vilšanos un nemieru. Noklusēšana vai meli var tikai pasliktināt situāciju, informācijas trūkums var bērnam radīt citus nevēlamus blakusefektus – bērns pats var izfantazēt un izdomāt, kāpēc notiek tas, kas notiek, var kaut ko pārprast un nepareizi iztulkot. Vecāku nepietiekami skaidrojumi var radīt bērnam iespaidu, ka tas ir viņš, kurš nav bijis pietiekami paklausīgs un pietiekami labs vecākiem, bērns var justies vainīgs par notiekošo ģimenē. Bet ir svarīgi pateikt bērnam, ka viņi visu laiku ir un paliks viņa tētis un mamma, un ka abi mīl savu bērnu neskatoties uz to, ka dzīvos katrs savā mājā un nebūs vairs vīrs un sieva. Bērnam ir svarīgi sajust, ka par viņu rūpēsies tāpat kā līdz šim un viņš tiks mīlēts tāpat kā iepriekš. Vecāki būs visu laiku tētis un mamma un viņiem abiem joprojām būs jābūt atbildīgiem par savu bērnu, un, neskatoties ne uz ko, vecāki būs bērnam atbalsts un palīgs.”

 

Naids vienam pret otru, bet bērns mīl abus

“Viena no sāpinošākajām sajūtām bērnam var rasties, ja vecāki nomelno viens otru. Bieži vecāki to dara, ja ir saglabājušās dusmas, aizvainojums, sāpinājums un attiecības nav īsti atrisinājušās; otra vecāka aprunāšana bērna klātbūtnē ir šķietama iespēja mazināt savu aizvainojumu, diemžēl, šādi bērns tiek traumēts, jo viņa tētis ir viņam tētis un mamma- mamma; neskatoties uz to, ka vecāki vairs nemīl viens otru, bērni mīl abus vecākus un ir sāpinoši dzirdēt nepatīkamas lietas par tēti vai mammu. Kad savstarpējais aizvainojums un dusmas par izjukušjām attiecībām vēl nav rimuši, pieaugušie mēdz pieļaut vienu no bērnam traumatiskākajām rīcībām – pieaug risks apzināti vai neapzināti bijušajam laulātajam atmaksāt, iesaistot tajā arī bērnus. Diemžēl, ir pietiekami daudz gadījumu, kad bērns kļūst par galveno trumpi, kā atmaksāt otram un gūt šķietamu uzvaru; taču šajā negāciju un kaislību jūrā pa vidu ir bērns, kurš ļoti cieš no tā, ja vecāki sāk viņu “dalīt” vai iesaistīt savu attiecību cīņās. Bērnam nav jāizvēlas, kurš no vecākiem ir labāks vai mīļāks, bet, diemžēl, vecāku savstarpējie strīdi reizēm it kā paredz noskaidrot uzvarētāju, iespējams, neapzinoties, ka bērnam viņi abi ir un paliek vecāki. Šādi rīkojoties pieaugušie reizēm vēlas mazināt savas sāpes, “nolikt pie vietas” bijušo laulāto, pierādīt savu vērtīgumu vai apliecināt otra nelietīgumu un “uzvarēt” šajā “cīņā”, bet patiesībā nodara lielu traumu bērnam. Veids, kā vecāki risina sasāpējušos jautājumus, grūtības un šķiras ir arī zināms paraugs un mācība bērnam, kā tikt galā ar dažādām dzīves situācijām. Bērnam ir tiesības pašam veidot savas attiecības ar katru no vecākiem un satikties ar katru no viņiem; izņēmuma situācija ir pieaugušā vardarbība pret bērnu,” akcentē K. Veckrāce.

 

BrīvBrīdis.lv novēl jums dzīvot saticīgi!

Iepriekšējais rakstsMagone saņem nepatīkamu ziņu un gatava cīnīties
Nākamais rakstsSāls grūtniecības laikā. JĀ vai NĒ?