Kad Jorkas Elizabete pirmo reizi sastapās ar princi Filipu, viņa nebija izredzēta kā karaliene. Viņai bija septiņi gadi un viņa bija līgavas māsa savas tantes, Grieķijas un Dānijas princeses Marinas kāzās, kad viņa apprecējās ar Kentas hercogu Vestminsteras abatijā, savukārt 12 gadus vecais Filips apmeklēja šīs kāzas kā līgavas pirmais brālēns. Bērni pat diez ko nebija sarunājušies savā starpā, bet ārzemju laikrakstos princis Filips jau bija uzskaitīts kā piemērots karaliskais vīrs mazajai princesei, vēsta CNN.
Kad viņi atkal satikās, piecus gadus vēlāk, 1939. gadā, viss bija mainījies. Elizabetes tēvocis Edvards VIII bija atteicies no troņa trīs gadus iepriekš. Viņas tēvs tagad bija karalis, un viņa bija troņmantniece. Filips bija 18 gadus vecs jūras kadets. Un, sākoties Otrajam pasaules karam, Eiropa atradās uz konfliktu un pārmaiņu robežas.
“Cik augstu viņš var uzlēkt!” Elizabete sacīja savai guvernantei Marionai Kraufordei 1939. gada jūlijā, kad viņa ieraudzīja Filipu lecam pāri tenisa tīkliem Dartmutas Karaliskajā jūras spēku koledžā. Elizabete bija pavadījusi dzīvi kopā ar ģimeni, lielāko daļu laika pavadot kopā ar māsu un guvernanti. Apmeklējot koledžu kopā ar vecākiem un māsu, viņu apžilbināja šis starojošais kadets, kuram drīz paredzēts doties aktīvajā dienestā. Elizabetes aizraušanās bija acīmredzama visiem un visvairāk iepriecināja Filipa tēvoci Dikiju Mountbattenu, kurš cerēja iedrošināt laulībai – ar sevi kā troņa spēku.
Kad karaliskā komanda ar karalisko jahtu atstāja Dartmutu, visi kadeti sekoja līdzi savām mazajām laiviņām – līdz karalis lika viņiem atgriezties krastā. Viņi visi darīja, kā viņiem lika, izņemot Filipu, kurš no visa spēka turpināja airēt, jo zināja, ka Elizabete viņu vēroja caur binokli.
Kad Filips vēl bija pavisam mazs, viņam ar ģimeni nācās bēgt no mājām Grieķijā. Ģimene uzsāka dzīvi Parīzē, bet tur viss pajuka. Viņa māte tika ievietota sanatorijā, un tēvs pieņēma mājas pārvaldnieci. Filips tika nosūtīts uz internātskolām un izauga Gordonstounā Skotijā, pirms devās uz Dartmutu. Viņš bija ļoti tuvs ar savām māsām, bet viņa iemīļotākā māsa Sesila mira aviokatastrofā, kad Filips bija pusaudzis. Pārējās bija precējušies ar vācu virsniekiem – Filipu un viņa ģimeni karā nostādīja pretējās pusēs.
Kara laikā Filips rakstīja Elizabetei un 1943. gadā ieradās ciemos uz Ziemassvētkiem. Elizabetei bija 17 gadu, un viņa bija izaugusi par jaunu, skaistu sievieti. Filips viņai šķita ļoti pievilcīgs. Viņa bija ne tikai pievilcīga un asprātīga, bet arī jautra un praktiska atšķirībā no viņa trauslās mātes.
Kara beigās Filips ar nopietniem nodomiem ieradās pie Elizabetes, veda viņu uz koncertiem un restorāniem vai pusdienoja mājās kopā ar princesi Margaretu. Pils bija izturējās visai šaubīgi pret to, ka veidojas šī savienība. Karalis un karaliene pirms apprecēšanās novēlēja viņai „redzēt vairāk pasaules pirms apprecēšanās”, un galminieki apsprieda, kā Filips nebija „nekāds džentlmenis”, „slikti audzināts” un, iespējams, nepastāvīgs – viņš bija parakstījies apmeklētāju grāmatas kā „bez pastāvīgas dzīvesvietas”. Neviens īsti neuzticējās viņa onkulim Dikijam Mountbatenam. Valdība bija apsēsta ar viņa izcelsmi: kā teica viens galminieks, “tas viss bija saistīts ar vienu vārdu – vācietis”.”
Taču Elizabete atteicās no šīs neticības, no apkārtējo runām. Viņa bija apņēmības pilna turpināt attiecības un bija noskatījusi Filipu kopš 13 gadu vecuma, un karš tikai pastiprināja izjusto romantiku. Beidzot Elizabetes tēvs – karalis piekāpās un saderināšanās tika paziņota 1947. gada 8. jūlijā, nosakot kāzu datumu 20. novembrī. Filips kļuva par naturalizētu britu padoto, pieņēma vecvecāku (no mātes puses) uzvārdu Mountbatens un tika titulēts par Edinburgas hercogu.
Bija bažas, ka valsts, kas atrodas dziļā pēckara lejupslīdes laikā, var skeptiski raudzīties uz greznām kāzām. Bet Vinstons Čērčils izvēlējās varenību, nosaucot to par “krāsainu uzplaiksnījumu šajā grūtajā ceļā, pa kuru šobrīd jābrauc”. Karaliskie viesi ieradās no visas pasaules, lai redzētu, kā princese apprecas zīda kleitā, kas izšūta ar 10 000 pērlēm. Savukārt starp neaicinātajiem bija trīs Filipa māsas ar vācu vīriem un Vindzoras hercogs, bijušais Edvards VIII un viņa sieva Volisa Simpsone.
Šajā dienā Vestminsteras abatijā princese Elizabete deva solījumus un apsolīja paklausīt vīram, kas patiesībā būtu tehniski neiespējami līdz ar brīdi, kad viņa kļūtu par karalieni.
Divus mēnešus pirms kāzām, Elizabete uzrakstīja aizkustinošu vēstuli par viņas un Filipa attiecībām.
Un tomēr cīņas tikai sākās. Filips bija pieradis pie aktīvas dzīves un uztraucās par Admirāļa darbu, kas viņam tika dots. Pirmie divi pāra bērni, Čārlzs un Anne, ir dzimuši 1948. un 1950. gadā, un ģimene apmetās Klarensa namā, kur Filips uzņēmās atbildību par tā atjaunošanu. Vēlāk Filips bija devās uzdevumā uz Maltu, un Elizabete ieradās viņu apciemot vairākus mēnešus pēc kārtas. Tur Elizabete varēja brīvi būt vienkārši virsnieka sieva, prom no uzmanības centra.
1952. gada sākumā Elizabete un Filips devās tūrē pa Keniju. Naktī uz 1952. gada 9. februāri Elizabetes tēvs – karalis Džordžs VI nomira miegā. Pēc tam, kad ziņas nonāca pie karaļnama personāla, Filips paziņoja sievai, ka viņas mīļotais tēvs ir miris, un viņi atgriezās Londonā.
Karaļa nāve bija neaprakstāms šoks gan Elizabetei, gan Filipam. Karaļa veselības stāvoklis bija slikts gadiem ilgi, neskatoties uz to, ka viņš vēl bija samērā jauns vīrietis – viņam bija 56 gadi. Elizabete un Filips bija gaidījuši, ka ilgāku laiku varēs dzīvot salīdzinoši brīvāk, taču pēc Džordža VI nāves, Filips bija karalienes vīrs, un viss mainījās.
Ģimenei bija jāpārceļas no Klarensa nama uz mazāk intīmu vidi – Bekingemas pili. Filipam nācās atteikties no savas flotes lomas. Un Elizabetes vecmāmiņa, karaliene Marija, uzstāja par karalisko uzvārdu.
Filips bija ticējis, ka viņa sievas uzvārds ir Mountbatena, un viņa tēvocis Dikijs ārkārtīgi lepojās ar Mountbatenu karalisko namu. Bet Vinstons Čērčils un karaliene Marija bija apņēmības pilni: uzvārdam jāsaglabājas kā Vindzors. Filipam sāpēja sirds: “Es neesmu nekas cits kā asiņaina amēba.”
Brīdī, kad piedzima viņu jaunākie bērni – Endrjū 1960. gadā un Edvards 1964. gadā, karaliene bija izdevusi rīkojumu, ka visi vīriešu dzimtes pēcteči, kuriem nav dots tituls princis vai karaliskā augstība, ir jābūt uzvārdam “Mountbatens-Vindzors”. Tā bija maza uzvara.
Filipam bija aizspriedumi pret centieniem piešķirt viņam lielāku lomu. Bija pretestība tam, ka viņš vada Elizabetes kronēšanas komisiju, un viņa centieni izveidot dienesta balvu sistēmu – Edinburgas hercoga balvu – sākotnēji tika izsmieti sakot, ka tas izklausās kā “Hitlera jauninājums”.
Tomēr ar pacietību, smagu darbu un nepārtrauktu vēlmi palīdzēt un atbalstīt karalieni viņas pienākumos, princis Filips ieguva gan valdības, gan apkārtējo cilvēku cieņu un simpātijas.
Filips ļoti interesējās par tehnoloģijām, un viņš bija pirmais no karaliskās ģimenes, kuru intervēja televīzijā, kad 1961. gadā viņš ar Ričardu Dimblebi pārrunāja jauniešu mācekļu praksi BBC raidījumā “Panorāma ar Filipu”. Filips bija iesaistīts arī “Karaliskajā ģimenē” – 1969. gadā pārraidītajā dokumentālajā filmā, kas aizrāva visu nāciju, jo tika parādīta karaliskā ģimene mājās, ieskaitot tādus kadrus, kuros redzams, kā Filips grilēja desas. Tiesa, ātri vien karaliene aizliedza šo dokumentālo sēriju turpināt.
Filips bija vairāk nekā 800 organizāciju patrons, un, līdzīgi kā viņa mazdēli, viņš īpaši rūpējās par savvaļas dzīvniekiem un vidi: no 1961. līdz 1982. gadam viņš bija Pasaules Dabas fonda prezidents.
Hercogs spēja ātri un nesavtīgi iemīlēt jaunākos karaļnama pārstāvjus, un daudziem tas visspilgtāk paliks atmiņā ar atbalstu mazdēliem Viljamam un Harijam, kad viņiem nācās iet pa Londonas ielām aiz mātes, Velsas princeses Diānas zārka 1997. gada septembrī.
Caur visiem kāpumiem un kritumiem hercogs bija mūžīgs karalienes stiprais balsts. Viņa ir visilgāk valdošais monarhs, un hercogs bija pasaulē visilgāk strādājošais monarha līdzgaitnieks. Savā cienījamajā 99 gadu vecumā viņš jau bija dzīvojis ilgāk nekā jebkurš cits karalienes Viktorijas pēcnācējs.
Aktīvs, inteliģents cilvēks, kuram ne vienmēr bija viegli iet soli aiz karalienes. Bet, kā teica princis Viljams: “viņš pilnībā nolika savu personīgo karjeru, lai sievu atbalstītu, un viņš nekad necentās būt uzmanības centrā.”
Hercogs izturējās ar cieņu, sapratni un žēlastību un nekad neatstāja karalieni, uzskatot, ka viņa lielā loma ir viņai palīdzēt. Kā karaliene teica savā Dimanta jubilejas runā 2012. gadā, viņš ir bijis viņas “pastāvīgais spēks un pavadonis”.
