Veronika izskatījās pēc pavisam parastas govs, līdz pētnieki pamanīja kaut ko neparastu – viņa apzināti paņēma nokritušu zaru un izmantoja to, lai pakasītu vietas, kuras pati nespēja aizsniegt. Vēlāk eksperimenti parādīja, ka govs spēj pielāgot arī savu satvērienu un kustības atkarībā no ķermeņa zonas. Šis atklājums liek citādi paraudzīties uz liellopu intelektu un spēju risināt problēmas. Viņai niezēja mugura, bet tas, ko šī Austrijas govs izdarīja tālāk, pārsteidza zinātniekus
Veronika ir Šveices brūnās šķirnes govs, kas dzīvo Nēčā pie Gailes upes Austrijā. Ilgu laiku viņa savā saimniecībā šķita pavisam parasta govs. Taču viņas saimnieks jau gadiem bija pamanījis kādu neparastu uzvedību. Veronika mēdza ar muti paņemt nokritušus zarus un izmantot tos, lai pakasītu ķermeņa vietas, kuras pati ar mēli vai ķermeni nevarēja aizsniegt. Kad pētnieki no Vīnes Veterinārmedicīnas universitātes ieraudzīja video ar šo uzvedību, viņi saprata, ka, iespējams, ir pamanījuši kaut ko zinātnē līdz šim neaprakstītu.
Zinātnieki vēlējās noskaidrot, vai govs patiešām izmanto “instrumentu”
Pētniekiem radās jautājums – vai Veronika vienkārši spēlējas ar zariem, vai arī viņa patiešām saprot, ka konkrēts priekšmets var palīdzēt atrisināt kādu problēmu? Lai to pārbaudītu, viņi izveidoja kontrolētu eksperimentu. Govij tika piedāvāta īpaša birste, kas atgādināja klāja tīrīšanai paredzētu suku. Veronika to paņēma ar mēli un muti un izmantoja, lai pakasītu dažādas ķermeņa vietas. Taču visinteresantākais bija tas, ka viņa priekšmetu neizmantoja vienā un tajā pašā veidā. Viņa mainīja birstes novietojumu un satvērienu atkarībā no tā, kuru ķermeņa daļu vēlējās aizsniegt.
Viņa izvēlējās arī atšķirīgas birstes puses
Pētnieki pamanīja vēl kādu īpaši interesantu detaļu. Veronika šķietami apzināti izvēlējās dažādas birstes daļas atkarībā no vietas, kuru viņa vēlējās pakasīt. Ķermeņa augšdaļai viņa izmantoja birstes saraino pusi. Savukārt jutīgākām vietām, tostarp ap tesmeni, viņa izmantoja birstes roktura neaso galu. Atšķīrās arī viņas kustības. Vietās, kur nepieciešama lielāka berze, govs izmantoja izteiktākas skrāpēšanas kustības. Savukārt grūtāk aizsniedzamās vai jutīgākās vietās viņas kustības kļuva kontrolētākas. Tas liecina, ka Veronika priekšmetu nevis vienkārši nēsāja vai nejauši kustināja, bet pielāgoja tā izmantošanu konkrētam mērķim.
Kāpēc zinātniekiem tas šķiet tik pārsteidzoši?
Cilvēki ar liellopiem dzīvo kopā jau tūkstošiem gadu, un pasaulē ir aptuveni 1,5 miljardi liellopu. Tomēr šāda veida uzvedība govīm līdz šim nebija zinātniski dokumentēta. Atklājums liek uzdot plašāku jautājumu – cik daudz dzīvnieku spēju mēs līdz šim vienkārši neesam pamanījuši? Govīm nereti piedēvē vienkāršu un lēnu domāšanu. Taču arvien vairāk pētījumu par dzīvnieku izziņas spējām liecina, ka arī lauksaimniecības dzīvnieki spēj mācīties, atcerēties, risināt problēmas un pielāgot savu uzvedību apkārtējai videi. Veronikas gadījums ir vēl viens interesants piemērs.
Viņa pati neizgatavoja šo “instrumentu”
Tomēr zinātnieki uzsver kādu būtisku niansi. Veronika pati neizgatavoja ne zaru, ne birsti. Taču, lai dzīvnieka uzvedību uzskatītu par instrumenta izmantošanu, nav obligāti nepieciešams, lai dzīvnieks šo priekšmetu būtu izgatavojis pats. Būtiskākais ir tas, ka dzīvnieks apzināti izmanto ārēju priekšmetu, lai sasniegtu konkrētu mērķi. Un tieši tas Veronikas gadījumā padara novērojumu tik interesantu. Govij nav roku vai pirkstu, ar kuriem satvert un precīzi manipulēt ar priekšmetiem. Viņai nācās izmantot muti un mēli, lai paņemtu birsti, mainītu tās novietojumu un izmantotu vajadzīgo galu.
Arī citi dzīvnieki jau pārsteiguši zinātniekus
Veronikas gadījums nav pirmais, kas licis pārskatīt priekšstatus par dzīvnieku intelektu. Jau 1960. gadā Džeinas Gudolas novērojumi par šimpanzēm, kas izmantoja instrumentus, palīdzēja apšaubīt ilgi pastāvējušo priekšstatu, ka sarežģīta instrumentu izmantošana ir tikai cilvēkiem raksturīga prasme. Vēlāk zinātnieki atklāja iespaidīgas problēmu risināšanas spējas arī putniem. Āfrikas pelēkie papagaiļi un vārnu dzimtas putni, tostarp vārnas, demonstrējuši spējas, kuras agrāk tika uzskatītas par pārāk sarežģītām dzīvniekiem ar salīdzinoši mazu smadzeņu izmēru. Arī šimpanzes spēj izmantot dažādas viena instrumenta daļas dažādiem uzdevumiem. Veronikas prasmes, protams, nav tik sarežģītas. Taču pamatprincips ir līdzīgs.
Ko šis atklājums patiesībā nozīmē?
Šķietami vienkāršs stāsts par govi, kura pakasa sev muguru ar zaru, patiesībā var daudz ko pastāstīt par dzīvnieku domāšanas spējām. Veronikas uzvedība liecina, ka govs spēj ne tikai izmantot apkārtējās vides priekšmetus, bet arī pielāgot to izmantošanu konkrētam mērķim.
Tas nenozīmē, ka govīm piemīt cilvēkam līdzīgs intelekts. Taču šis gadījums vēlreiz atgādina, ka dzīvnieku spējas nevar vienmēr novērtēt tikai pēc tā, cik līdzīgas tās ir cilvēku uzvedībai.
Vai Veronika ir vienīgā govs, kas spēj izmantot priekšmetus?
Visticamāk, nē. Un tieši tas varētu būt viens no interesantākajiem šī atklājuma aspektiem. Pētnieki Veroniku neuzskata par unikālu “ģēniju govi”, kurai piemīt īpašas spējas. Viņas uzvedība drīzāk varētu liecināt, ka līdzīgas prasmes piemīt arī citiem liellopiem, taču līdz šim tās vienkārši nav pamanītas. Lauksaimniecības dzīvnieki parasti tiek pētīti citādi nekā savvaļas dzīvnieki. Zinātnieki ir veltījuši daudz laika primātu, putnu un citu savvaļas dzīvnieku spējai izmantot instrumentus, taču daudz mazāk uzmanības pievērsts ikdienas problēmu risināšanai dzīvniekiem, kuri dzīvo cilvēku tuvumā. Tāpēc Veronika, iespējams, nemaz nav tik liels izņēmums, kā sākumā šķiet.
Iespējams, nozīme ir arī videi, kurā viņa dzīvo
Pētnieki pieļauj, ka savu lomu varēja nospēlēt arī Veronikas apkārtējā vide. Dzīvojot vidē, kurā regulāri sastopami cilvēki un dažādi priekšmeti, govij var būt vairāk iespēju eksperimentēt un atklāt, kā apkārtējās lietas var izmantot savām vajadzībām. Iespējams, kādā brīdī Veronika vienkārši saprata, ka nokritis zars var atrisināt ļoti konkrētu problēmu – palīdzēt pakasīt vietu, kuru viņa pati nevar aizsniegt.
Vienkārša nieze noveda pie daudz lielāka atklājuma
Sākumā Veronikas uzvedība var šķist gandrīz komisks skats – govij niez mugura, tā atrod zaru un sāk ar to sevi kasīt. Taču aiz šī vienkāršā ikdienas mirkļa var slēpties daudz nozīmīgāka informācija par dzīvnieku domāšanas spējām. Veronika saskārās ar problēmu. Viņa atrada priekšmetu. Viņa saprata, ka šis priekšmets var palīdzēt problēmu atrisināt. Un pēc tam iemācījās to izmantot arvien efektīvāk.
Tieši šāda elastīga uzvedība arī interesē dzīvnieku izziņas spēju pētniekus. Tā liecina par spēju pielāgoties situācijai, izmantot apkārtējos resursus un mainīt savu rīcību atkarībā no konkrētā mērķa.
Tagad zinātnieki vēlas noskaidrot, vai līdzīgas spējas iespējams novērot arī citām govīm, buļļiem un citiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Pētnieki arī aicina pievērst uzmanību neparastiem dzīvnieku uzvedības piemēriem, kuros tie izmanto priekšmetus konkrētu uzdevumu veikšanai.
Galu galā cilvēki tūkstošiem gadu ir dzīvojuši līdzās liellopiem, taču, iespējams, joprojām neesam pilnībā apzinājušies, uz ko šie dzīvnieki ir spējīgi.
Veronika nekļuva gudrāka tajā dienā, kad zinātnieki atklāja viņas prasmi. Mainījās tikai viena lieta – zinātnieki beidzot sāka pievērst uzmanību.
Viņai niezēja mugura, bet tas, ko šī Austrijas govs izdarīja tālāk, pārsteidza zinātniekus
