Jau sen pagājuši laiki, kad lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju vadījās pēc dažādām svētku tradīcijām un ticējumiem. Laiks rit un mēs kļūstam arvien modernāki. Varbūt šogad ir vērts atsaukt atmiņā kaut ko no agrākiem laikiem?
DAŽI TICĒJUMI:
Pasaku stāstīšana un mīklu minēšana parasti notiek tikai līdz Ziemassvētkiem, jo citādi, dienai kļūstot garākai, arī mēle izstiepjas garāka.
Ja no budēļiem nedabū pērienu, tad nākamajā vasarā ēdīs dunduri un odi.
Ziemassvētku vakarā vajag uziet kalnā un sviest nūjas mežā, tad nākamajā gadā būs laba raža.
Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, tad nākamajā gadā būs laba raža, turpretī apmākušās debesis sola neražu.
Ziemassvētku vakarā (24., 25. vai 26.12.) iet dārzā purināt ābeles, tad nākamā gadā būs laba ābolu raža.
Ziemassvētku rītos jāceļas agri, lai nākamajā gadā katru dienu varētu bez mokām piecelties.
Ziemassvētku naktī meitas nes malku uz istabu, ja pagales pa pārim, tad drīz apprecēsies, ja nepārī, tad ne.
Foto:Liepaja24.lv
Ziemassvētku naktī galdā jāliek deviņi ēdieni un jāēd deviņas reizes pēc kārtas, tad nākošais gads būs pārticis.
Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laime redzētu, kurp iet.
Ziemassvētku uz galda vakarā obligāti jābūt maizei, sālim un ugunij, tad nākamais gads būs svētīgs.
Ziemassvētkos jāēd vārīti pelēkie zirņi. Jāapēd visi, kas izvārīti, lai nākamajā gadā nebūtu jāraud.
Foto:Scoop.it
Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas. (Starp citu, uz Lieldienām lieliski varēsim pārbaudīt šī ticējuma precizitāti)
Ja cilvēks grib zināt savu nākotni, vajagot Ziemassvētku naktī apiet ap savu māju trīs reizes un pēc tam skatīties logā, tur viņš redzēšot savu nākotni.
Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi.
Ziemassvētku vakarā ēdot nedrīkst pirkstus laizīt, tad tos bieži pārgriež.
DAŽAS TRADĪCIJAS:
Viena no populārākajām Ziemassvētku tradīcijām, kas tomēr lielākoties aizvien saglabājusies ikvienā mājā, īpaši tajās, kurās mīt bērni, ir eglītes rotāšana. Egles pušķošana Latvijā ir populāra kopš 16. gadsimta, taču dažādos vēsturiskajos materiālos ir atrodams, ka Rīgā egles pušķošana datēta jau ar 1476. gadu.
Vēl viena tradīcija agrāk bija budēļos jeb ķekatās iešana. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Maskas gatavoja dažādas, kādas nu vien izdoma atļāva, visbiežāk mēģināja tādējādi pielabināties dažādiem gariem, vai veidot tādas, lai aizdzītu ļaunos garus. Parasti maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garus.
Foto:Visisvetki.lv
Neiztika arī bez dažādām dziesmām un rotaļām, kas gan ienesa mājās jautrību, gan arī bija ar rituālu nozīmi, tāpēc īpaši cieņā bija tās rotaļas, kurās vienam otru vajadzēja ķert. Tā tikusi attēlota gaismas un tumsas cīņa, dienas uzvara pār nakti.
Lai gan mēs šobrīd Ziemassvētkus uzskatām par mierīgiem un klusiem ģimenes svētkiem, mūsu senčiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi svētki, tajos visi skaļi dzīrojuši.
Lai tev un taviem mīļajiem priecīgi un mīlestības pilni šie svētki!
