Gadu desmitiem tika uzskatīts, ka cilvēka evolūciju galvenokārt virzījusi dabiskā izlase. Taču jauns, vērienīgs pētījums liecina – mūsu sugas attīstības stāsts ir daudz sarežģītāks. Zinātnieki secinājuši, ka nozīmīga loma bijusi ne tikai dabiskajai izlasei, bet arī nejaušām ģenētiskām izmaiņām, bioloģiskajiem ierobežojumiem un kultūras attīstībai. Zinātnieki pārraksta cilvēces evolūcijas stāstu: jauns atklājums liecina, ka viss bijis daudz sarežģītāk, nekā domājām
Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā Nature, pētnieki analizēja 87 fosilos galvaskausus, kas aptver gandrīz divus miljonus gadu ilgu cilvēces evolūcijas periodu. Tas ir viens no visaptverošākajiem pētījumiem par cilvēka galvaskausa attīstību, kāds jebkad veikts.
Pētnieku komandu vadīja paleoantropoloģe Katerina Harvati no Tībingenes Universitātes Vācijā. Viņas vadībā tika analizēti 63 izmirušu Homo ģints pārstāvju galvaskausi un 24 mūsdienu cilvēku galvaskausi.
Dabiskā izlase nav vienīgais evolūcijas dzinējspēks
Līdz šim dominēja uzskats, ka cilvēka evolūcija notikusi pakāpeniski, dabiskajai izlasei nepārtraukti veicinot izdevīgāko īpašību attīstību.
Tomēr jaunie rezultāti liecina, ka realitāte bijusi daudz sarežģītāka.
Pētnieki secinājuši, ka lielāku smadzeņu un mazākas, plakanākas sejas attīstību nevar izskaidrot tikai ar dabiskās izlases darbību. Cilvēka evolūciju veidojis vairāku faktoru kopums – nejaušas ģenētiskās pārmaiņas, bioloģiskie un attīstības ierobežojumi, ilgstoši stabilitātes periodi un nozīmīgi kultūras sasniegumi.
Miljoniem gadu gandrīz nekas nemainījās
Viens no pārsteidzošākajiem secinājumiem ir tas, ka cilvēka evolūcija nav bijusi vienmērīga.
Tā vietā mūsu senči piedzīvojuši ļoti ilgus periodus, kuros anatomija mainījusies pavisam maz. Šos posmus ik pa laikam pārtraukuši strauji evolūcijas lēcieni, kad radušies jauni apstākļi, kas ļāvuši attīstīties iepriekš neiespējamām īpašībām.
Pēc zinātnieku domām, evolūcija nav bijusi nepārtraukts ceļš vienā virzienā, bet gan virkne salīdzinoši mierīgu periodu, kam sekojušas straujas pārmaiņas.
Svarīgu lomu varēja spēlēt kultūra
Pētnieki uzskata, ka būtiska nozīme bijusi arī kultūras attīstībai.
Kad cilvēki sāka pilnveidot darbarīkus, vairāk uzturā lietot dzīvnieku izcelsmes pārtiku un vēlāk apguva ēdiena gatavošanu uz uguns, organisms spēja uzņemt vairāk enerģijas.
Lielākas smadzenes patērē ievērojami vairāk enerģijas nekā citi orgāni, tāpēc šādas pārmaiņas varēja radīt priekšnoteikumus to attīstībai.
Autori pieļauj, ka tieši kultūras inovācijas palīdzēja cilvēkiem pārvarēt bioloģiskos ierobežojumus, kas iepriekš kavēja evolūcijas attīstību.
Salīdzināja sešus evolūcijas modeļus
Lai pārbaudītu savu hipotēzi, pētnieki fosilijas sadalīja divos evolūcijas zaros – vienā, kas noveda pie mūsdienu cilvēka, un otrā, kas attīstījās līdz neandertāliešiem.
Pēc tam iegūtie dati tika salīdzināti ar sešiem dažādiem evolūcijas modeļiem, tostarp pakāpenisku dabisko izlasi, nejaušām ģenētiskām pārmaiņām, evolūcijas stabilitāti un tā dēvēto pārtrauktā līdzsvara modeli.
Atšķirībā no iepriekšējiem pētījumiem zinātnieki analizēja ne tikai galvaskausa izmērus, bet arī smadzeņu daļas un sejas uzbūvi, izmantojot desmitiem anatomisku orientieru trīsdimensiju mērījumos.
Rezultāti parādīja, ka fosilie atradumi daudz biežāk atbilda modeļiem, kuros nozīmīga loma ir nejaušām ģenētiskām izmaiņām un evolūcijas stabilitātei, nevis nepārtrauktai dabiskajai izlasei.
Vai tas maina mūsu izpratni par evolūciju?
Pētnieki uzsver, ka viņu secinājumi neapstrīd dabiskās izlases nozīmi. Tā joprojām ir viens no galvenajiem evolūcijas mehānismiem.
Tomēr jaunais pētījums liecina, ka līdz šim tās loma, iespējams, tikusi pārvērtēta, nepietiekami novērtējot citus faktorus, kas ietekmējuši cilvēka attīstību.
“Kopumā mūsu rezultāti saskan ar iepriekšējiem pētījumiem, kas liecina, ka pakāpeniskai virzītai dabiskajai izlasei cilvēka evolūcijā bijusi ierobežotāka loma, nekā ilgstoši uzskatīts,” raksta pētījuma autori.
Jauns skatījums uz cilvēces pagātni
Pētnieki uzskata, ka turpmāk zinātniekiem būtu mazāk jākoncentrējas uz viena konkrēta evolūcijas virzītājspēka meklējumiem. Tā vietā daudz svarīgāk ir noskaidrot, kad un kāpēc evolūcijas ierobežojumi tika pārvarēti un kas ļāva notikt nozīmīgajiem pārmaiņu lēcieniem.
Ja šie secinājumi apstiprināsies arī turpmākajos pētījumos, tie var būtiski mainīt mūsu izpratni par to, kā Homo ģints pārstāvji kļuva par mūsdienu cilvēkiem.
Iespējams, cilvēces evolūcija nebija vienkāršs stāsts par “izdzīvo stiprākais”, bet gan sarežģīts process, kurā nejaušība, bioloģija un cilvēka spēja radīt jaunas tehnoloģijas kopā veidoja ceļu uz to, kas esam šodien.
Zinātnieki pārraksta cilvēces evolūcijas stāstu: jauns atklājums liecina, ka viss bijis daudz sarežģītāk, nekā domājām
