Ikdiena, gluži tāpat kā jubilejas reize, prasa savu desertu – mīlestības apliecinājumu nelielas dāvanas formā. Viens katru mīļu brīdi ieraudzīs ko tādu, kas mīļoto iepriecinās, citam nelielas, bet mīļas dāvanas piemeklēšana ir gatavā mocība.
Rotaļu lācītis vai vizbulīšu pušķis. Tāds sīkums, bet dažkārt pasaka vairāk nekā vesels vārdu birums. Iepriecini savu mīļoto! Tas skan tik vienkārši, tik pašsaprotami, bet dzīvē viss ir savādāk – ja nošauts garām, dāvana var izrādīties arī nopietns attiecību pārbaudījums. Piemēram, trenažieru zāles abonements apalītei vai konjaka pudele zvērinātam atturībniekam , protams, arī košiem zaķīšiem izraibināta kaklasaite vai spīguļiem nosēts pūkains džemperītis dāvanas saņēmēju rosinās uz nopietnām pārdomām, ļaunākā gadījumā pat liks aizdomāties, vai attiecības ar tik atšķirīgas gaumes cilvēku maz vērts turpināt.
„„Tas tev!“ acīs mirdz prieks. Teju vai līdz degunam paceltajās rokās – maza, jauka paciņa. Spriežot pēc izmēra, tām jābūt smaržām! Viņš zina, kuras ir manas mīļākās! Es viņam to vairākas reizes esmu atgādinājusi. Pirksti ķeras, plēšot rožainu dāvanu papīru nost. Te nu ir! Hmmm… Vertikāli izkārtotie zelta burti stipri atgādina manējās, tomēr – tās nav manas smaržas! Ne tuvu. Saņemos. Ieskatos dāvinātājam acīs un piespiežos lūpas noturēt smaida grimasē. Atveru kārbu. Flakoniņam austrumniecisks dizains. Uzpūšu gaisā. Mūs apņem šķebinoši salda, smagnēja dvinga. Ne miņas no svaigā apelsīna aromāta. „Mjā… Paldies.“ Taisni brīnums, kā skūpsts trāpīja uz lūpām. Skatu esmu ieurbusies tālākajā istabas kaktā. Viņš ieklepojas. Nav nekāds biezādainis. Es eju atvērt logu. Man vajag gaisu! Un laiku, lai apdomātu tālāko rīcību. „Es zinu, ka šīs nav tās, kuras gribēji, bet kastīte tik līdzīga! Zelta burti uz balta fona.“ Es varētu uzsprāgt aiz dusmām. Atskatos. Tik naivs smaidiņš ir tikai maziem bērniem. Kā lai tādu nemīl?“
Šādu vai līdzīgu gadījumu, labi apdomājot, katrs atminēsies, tāpat kā pretrunīgās izjūtas, kad pienākums liek izplūst laipnībās, bet šoks ir pārāk liels, tādēļ arī reakcija saraustīta un rīcība juceklīga. Ne tikai rīcība, bet arī emocijas, īpaši, ja attiecības vēl gluži svaigas, bet pārliecība, ka tevi sapratīs no pusvārda, no žesta, no nopūtas, – dzelžaina. Mīlestība var visu! Visu? Reiz labai paziņai draugs, kurš parasti bija skops ar uzmanības apliecinājumiem, pasniedza dāvanu. Pirmo pēc pusgada draudzības. Intriga! Viņa ziņkāri ieskatījās dāvanu maisā. Pudele! Izņēma ārā. Šņabis. „Tādu, zaķīt, tu kurā katrā vietā nenopirksi! Man čoms lidostā pa blatu dabūja!“ Viņš vai lūpas aplaizīja, skatoties stikla traukā. Varēji arī tādas rūpes sev aiztaupīt, viņa nodomāja un ar visu pudeli izvadīja pa durvīm ārā. Nākamo nedēļu sieviete aizvadīja nožēlā un asarās, trūkās pie katra telefona zvana, no kuriem neviens nebija viņējais, līdz galu galā nomierinājās. Ja reiz tevi uzlūko kā kompanjonu iedzeršanai, iespējams, attiecību beigas ir labākais no scenārijiem.
Ko darīt, ja patīkamu pārsteigumu gādāšana nav tavs hobijs?
Dažas lietas ir universālas. Piemēram, ar ziediem nekad nevar nošaut greizi. Neliels sezonas puķu pušķis katru ikdienu pārvērtīs mazos svētkos un mīļoto – smaidošā fejā. Dāvanai nav jābūt dārgai, bet mīļai. Vislabāk, ja tā raisa asociācijas ar kādu kopīgu piedzīvojumu. Ja zināms, ka cilvēka vājība ir piena šokolāde ar riekstiem, tad, protams, tā ir lieliska dāvana, bet uzmanīgākam jābūt hobija gadījumā. Ja neesat viena kluba biedri, tad neprofesionāli izvēlēta dāvana otram šķitīs tikai zemē nosviesta nauda, jo, visticamāk, neatbildīs viņa specifiskajām vajadzībām. Tāpat aplam ir dāvināt to, ko pats sev esi iekārojis. Otram tas var arī nebūt aktuāli.
Gredzens jau ir nopietns signāls. Pat tad, ja tas netiek pasniegts saderināšanās nolūkā. Dāvinot gredzenu, tu apzinies, ka tas būs pirkstā un katru mīļu brīdi atgādinās par tevi, arī gultā ejot, jo tiks noņemts, pavirpināts pirkstos un nolikts uz naktsgaldiņa. Ir jābūt drošam, ka attiecības ir jau sasniegušas šādas intimitātes fāzi.
Lai kas tiktu dāvināts, procesu rotaļīgāku var padarīt gan apslēpta dāvana un uzvedinošas norādes, gan arī oriģināls iesaiņojums. Tam nav jābūt kreppapīram un spožām lentēm. Pārsteigumu var gan pīrāgā iecept, gan burkā ievākot. Ja ir oriģināls risinājums, tad pat naudu var bez bailēm dāvināt, īpaši, ja zināms, ka cilvēks krāj ceļojumam vai kādam lielākam pirkumam. Dāvanu karte ož pēc garlaicības, bet tai ir viena priekšrocība – tā nebūs zemē nosviesta nauda.
„Lampa ar kristāliņiem? Manā askētiskajā dzīvoklī?“ Kaut ko tādu saņemot, var bez valodas palikt. Galvā tikai viena doma: „Šito krāmu pa fikso uz pagrabu!“ Situācijā, kad no pārsteiguma mute paliek vaļā, pirms to vērt ciet, kaut kas ir jāsaka, lai otrs nepamana, ka viņa dāvana bijusi par iemeslu īslaicīgam šokam. Ko teikt? Kā pateikt, ka ar pirkumu dāvinātājs ir iepriecinājis pārdevēju, nevis draugu? Ārkārtas situācijām, kā zināms, jābūt gatavam jau iepriekš. Pateiksi, ko domā, vēlāk rūgti nožēlosi un vēl nedēļām sev pārmetīsi nepateicību un saltu sirdi.
Smaids spēj brīnumus. Tāpat kā draudzīgs tonis un pieklājīgs „paldies“. Tomēr nav jēgas slēpt, ka šoreiz nošauts garām. Pretējā gadījumā jārēķinās ar regulāriem pārsteigumiem un falšumu attiecībās, bet samākslota fasāde, kā zināms, nav labs fons ilgstošām attiecībām. Vienmēr var atrast kādu labu vārdu par izrādīto uzmanību, par rūpēm, kaut vai par iesaiņojumu, bet tad jāķeras vērsim pie ragiem. Piemēram, pūkainu sivēnkrāsas džemperi var piespiest pie vaiga: „Cik maigs! Paldies!“ Nākamais solis prasa diplomātiju – nekad neuzbrūc cilvēkam – viņa gaumei vai intereses trūkumam par tavējo.Tā vietā vienmēr der saglabāt lietišķību: „Man maigi toņi nepiestāv. Es tādā apģērbā izskatos tik bāla!“ Kādreiz noder pat nelieli meli – noteikti labāk par kategorisku toni. Kāpēc, dāvanā saņemot vīna pudeli, nākt klajāar paziņojumu, ka alkholu nelieto? Vai, vēl ļaunāk, ar atturības propagandu? Nepārvērt skaisto brīdi mītiņā! Labāk apjautājies, pie kāda siera tas der, un nopūties, ka labs siera nazis gan derēja, ja tāds ir uzkārots, un ar to arī debates beidz. Apdāvināšanas process nav nekāds maiņas punkts. Dāvanai ir simboliska jēga, citiem vārdiem – dāvinātam zirgam zobos neskatās!
Citādi ir ar agrāk saņemtām dāvanām. Tādas mēdz pamatīgi noskatīt. Piemēram, no iepriekšējā drauga dāvanā saņemts gredzens, kuru tu ne baseinā, ne gultā nenoņem, var kļūt par ķildas iemeslu, nemaz nerunājot par savulaik vieglprātīgi sagādātu dāvanu otram uz paša ādas – tetovējumu ar mūžīgas mīlestības zvērestu. Nevar noliegt, visnotaļ oriģināla dāvana. Līdz brīdim, kad mīlas stāsts beidzas. Protams, ātrāk, nekā domāts. Ja tomēr nagi niez, tetovējumam var izvēlēties uzticības simbolus, pie vārda nevienu nesaucot.
Lai veicas šajā radošajā procesā, ko sauc par pareizo dāvanu izvēlēšanos!
