Cilvēkus vienmēr fascinējis tas, ko ar loģiku it kā nevaram izskaidrot. Personas, vietas, objekti, kuras apvij leģendas, mīti un dažādas dīvainības vai sakritības, tas aizrauj mūsu prātus un liek lauz šķēpus par to, kas ir patiesība un kas – tikai iztēle.
Grāmatu autors un piedzīvojumu meklētājs Sems Šeridans (Sam Sheridan) apceļo pasauli, meklējot baisāko leģendu un lāstu izcelsmes vietas. Vai zinātne spēj izskaidrot pārdabisko? Iesakņojies mūsdienu kultūrā, Sems pēta teritoriju vēsturi un folkloru, izmanto jaunākos zinātnes sasniegumus, lai lauztu lāstus un rādītu it kā nolādēto vietu citā gaismā.
Kanāls “National Geographic” ir apkopojis informāciju par piecām mītiskām vietām un personām.
Bangaras forts – nepiepildīta mīlestība un nāvējošs lāsts
17.gadsimtā celtais Bangaras forts (Bhangarh Fort) atrodas Radžastānas reģionā, Indijā. Mūsdienās tas ir pamestu ēku, greznu dīķu, taciņu un vairāku tempļu komplekss, kas aizvien ir saglabājies teju tik pat acij tīkams, cik bijis pirms četriem gadsimtiem. Pie Bangaras forta ieejas ir novietota zīme, kas brīdina, ka atrašanās tā teritorijā krēslas stundās ir aizliegta. Tas, kurš teritorijā ieiet naktī, tur arī paliek.
Ar šo vietu saistās nepiepildītas mīlestības un lāsta leģenda. Burvis vārdā Singhija Bangaras tirgū pārdevis smaržīgas eļļiņas. Kādu dienu princese Ratnavati izraudzījusi sev tīkamu smaržu pudelīti un nolēmusi atgriezties nākamajā dienā, lai to iegādātos. Burvis iemīlējās princesē, tāpēc viņas iecienīto eļļas pudelīti aizstājis ar mīlas eliksīru. Nākamajā dienā, kad princese atgriezās pie burvja, lai iegādātos kāroto preci, Ratnavati jau zināja par Singhija nodomiem un aizmeta pudelīti labi tālu. Tā izšķīda uz laukakmens un lika tam ripot pakaļ burvim līdz akmens burvi nospieda. Burvis jau iepriekš bijis nīdis Bangaras forta tirgu, tāpēc nolādējis to jau laikus. Lāsts pāršalca fortu uzreiz kā Singhija nomiris – ikviens, kurš atradies fortā, saļima.
Bangaras forts mūsdienās ir populāra tūristu izlaides vieta, pazīstama arī kā “Spoku nams”. Diennakts gaišajā laikā iespējams aplūkot teritoriju kopā ar gidu, taču pēc saulrieta un pirms saullēkta apmeklētāji netiek ielaisti, jo vietējie aizvien tic, ka tas, kurš iegājis forta teritorijā tumšajās stundās, vairs neiznāk no tā.
Dziedniece no Luiziānas, kuras lāsti iznīcināja trīs pilsētas
Mančakas purvājus jūs atradīsiet apmēram pusstundu uz ziemeļrietumiem no Ņūorleānas, Luiziānas štatā. Tā ir gluži reāla vieta, kur kādreiz atradās trīs pilsētiņas – Rudoka, Fereniera un Naptona. Tās 20.gadsimta sākumā teju pilnībā nopostīja viesuļvētra. Kā joprojām uzskata vietējie, tad pie šīs un citām Luiziānas kataklizmām, ir vainojami Džūlijas tantes lāsti.
Īstajā vārdā Džūlija Brauna (Julia Brown) bija pazīstama kā vietējā zintniece un dziedniece, kura nereti sēdēja savas mājas terasē un dziedāja ērmīgas dziesmas ģitāras pavadījumā. Viņas dziesmās nereti esot slēpušies dažādi pareģojumi. Pilsētnieki esot vērsušies pie viņas tikai tad, ja viņiem esot bijusi vajadzīga palīdzība, taču citādi – esot no viņas vairījušies. Džūlija to esot manījusi, ņēmusi pie sirds un tāpēc, laikam ejot, viņas pareģojumi esot kļuvuši biedējošāki. Jūtot savas nāves tuvumu, viņa esot dziedājusi “kādu dienu es miršu un paņemšu visu ciemu sev līdzi”.
Džūlijas tante devās aizsaulē 1915.gada 29.septembrī, un tajā pašā dienā ceturtās kategorijas viesuļvētra brāzās pāri Luiziānai un visiem trīs mazajiem miestiņiem, paņemot ap 300 cilvēku dzīvību un nodarot pamatīgus postījumus. Mūsdienās Ferenieras vietā atradīsiet vien vētras upuru masu kapus. Tie, kas esot tajos bijuši, zinot teikt, ka tur varot dzirdēt spocīgu sievietes balsi.
Valdnieks, kurš nolādējis savu dzimteni
Populārajā kultūrā grāfs Drakula ir nemirstīgs, asinskārs briesmonis – par to mums jāpateicas gan Bremam Stokeram, gan arī gadu simtiem vecai folklorai un vēstures interpretācijai. Taču īstā stāsta galvenais varonis ir pretrunīgi vērtētais valdnieks 15.gadsimta Austrumeiropā – Vlads III Drakula jeb Vlads III Tepešs (Uzdūrējs).
Kāpēc pretrunīgi? 15.gadsimta beigās tikai sāka parādīties pirmie drukātie izdevumi, līdz tam informācija tika nodota mutvārdos, tāpēc ir visai grūti izšķirt faktus un pārspīlējumus. 1490.gadā kāds mūks esot apkopojis stāstus un leģendas par Vladu III grāmatā “Drakulas stāsts”, kur valdnieks esot attēlots kā nežēlīgs, taču taisnīgs. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka patiesi varētu būt nostāsti, ka Drakula esot iecienījis kādu psiholoģisku iebiedēšanas un spīdzināšanas metodi, proti, uzdurt savu ienaidnieku galvas vai pat visus ķermeņus uz mieta. Ne velti viņam pēc nāves ir piedēvēta palama “Uzdūrējs”.
Valdnieka reputācijai nepalīdz arī viņa uzvārds. Lai arī “Drakula” saknes meklējamas senajā rumāņu valodā un vārdā “drac”, kas nozīmē “pūķis”, tomēr mūsdienās tam ir cita nozīme, proti, “velna dēls”.
Taču izrādās, ka ar Drakulas vārdu saistās ne vien nežēlīga izrīkošanās ar pretinieku, bet arī vēl kāda cita leģenda. Proti, zaudējot savu troni, ģimeni un valdījumus, Vlads III esot nolādējis savu dzimteni. Valdnieks uzrakstījis pirmo oficiālo dokumentu Rumānijas vēsturē, to noslēdzot ar lāstu, ka viņš kādu dienu atgriezīsies un atriebsies visiem, kas kādreiz viņu nodevuši. Pēc Drakulas nāves, viņa ķermeni guldīja kapos netālu no Rumānijas galvaspilsētas Bukarestes. Vēlāk, kad viņa zārku atvēra, atklājās, ka tas ir tukšs. Tagad tautieši gaida, kad nežēlīgais valdnieks atgriezīsies.
Bermuda trijstūris – kas lācītim vēderā?
Pēc gadu desmitiem ilgiem pētījumiem, meklējumiem, neveiksmīgiem niršanas pasākumiem un nesaprotamiem pazušanas gadījumiem, Bermudu trijstūris aizvien ir viens no pasaulē neizskaidrojamākajām parādībām.
Pirmās leģendas par Bermudu trīsstūri radušās līdz ar “Jaunās pasaules” meklētāju Kristoferu Kolumbu. Savā pirmajā jūras braucienā Kolumbs šķērsojis šo teritoriju un redzējis “lielu uguns liesmu, kas kādu vakaru ietriekusies jūrā un pēc dažām nedēļām debesīs parādījusies neparasta gaisma.” Viņš rakstīja arī par kļūdainiem kompasa rādījumiem, ko varētu skaidrot ar to, ka Bermudu trīsstūris ir viena no retajām vietām uz Zemes, kur ir Ziemeļi un Ziemeļu magnētiskais pols atrodas uz vienas līnijas.
Dievu nolādētā Atlantīda – vai atrasta?
Vienalga, kur kartē skatīsimies, kāds būs teicis, ka tur atrodas Atlantīda. Ilgu gadu garumā radušās neskaitāmas teorijas par to, kur “patiesībā” ir šī tēlainā, nogrimusī pilsēta.
Teiku par mītisko Atlantīdu, utopisko civilizāciju, kuru galu galā nolādēja dievi, radīja sengrieķu filozofs Platons aptuveni 360.gadā pirms mūsu ēras. Pēc Platona paustā, Atlantīda bijusi reāla pilsēta deviņus tūkstošus gadus pirms viņā dzimšana. Leģendu par it kā reālo pilsētu viens otram stāstījuši dzejnieki, priesteri un citi, taču Platona pieraksti par Atlantīdas patiesumu ir vienīgie, kas līdz šim atrasti. Rodas jautājums, vai tiešām neviens pirms Platona nepierakstīja stāstu par nogrimušo pilsētu?
Atlantīdas leģenda vēsta par civilizāciju, kuru dibinājuši radības, kas bijuši pa pusei dievi, pa pusei cilvēki. Šī tauta esot dzīvojusi garīgu dzīvi bagātā vidē līdz kļuvuši alkatīgi, sīkumaini un morāli tukši. Dievi sadusmojās, ka Atlantīdas iedzīvotāji zaudējuši patiesības ceļu, un kādu dienu uzrīdīja uguns vētru un zemestrīci, un Atlantīda nogrima jūras dzīlēs.
