Kā zināms, kārtis tika izgudrotas 9. gadsimtā Ķīnā. Eiropā tās plaši izplatījās tikai XIV gadsimta beigās, un līdz ar to uzreiz parādījās un aktivizējās arī kāršu krāpnieki. Kāds teiks, kas tas ir bezatbildīgi un zemiski apkrāpt cilvēkus, ar kuriem jāspēlē pie viena galda. Kāds sajūsmināsies no blēžu meistarības un cilvēku psiholoģijas pārzināšanas. Kāds cits uzskatīs blēžu rīcību par īpašu dzīvesveidu vai pat par dzīves filozofiju. Nav svarīgi, kāda ir mūsu attieksme pret karšu krāpniekiem – viņi tiešām eksistē un jau gadsimtiem smalki un meistarīgi apkrāpj citus.
Kāršu krāpnieku ciņa ar spēļu kāršu izgatavotājiem
Visi cīnījās ar blēžiem, kā nu kurš varēja – spēļu kāršu izgatavotāji sāka izgudrot veidus, kā uzvarēt šo ļaunumu. Tika izstrādāts īpašs, pilnīgi necaurspīdīgs papīrs. Šādi veidotu kārti nekādos apgaismojuma apstākļos nebija iespējams caurredzēt. Jāatzīmē, ka senajās dienās izgatavoto kāršu otrā pusē nebija dizaina, un tā bija balta – tomēr krāpnieki izdomāja tās atzīmēt ar ūdens pilieniem. Tāpēc kopš 1850. gada kāršu otrajā pusē sāka izmantot sarežģītus rakstus. Tomēr krāpnieki ir iemācījušies kāršu aizmugures zīmējumu izmantot saviem mērķiem, uzklājot uz tā neuzkrītošus pavedienus – signālus, punktus vai toņus. Kāršu izgatavotājiem laika gaitā ir nepārtraukti nācies attīstīt jaunus kāršu izgatavošanas veidus, lai novērstu visu veidu krāpniecības iespējamību. Tomēr neatlaidīgajiem blēžiem vienmēr izdevās izstrādāt tādas krāsu un tintes atdarinājumus, ar kuru palīdzību uz spīdīgā kartona būtu iespējams uzlikt neuzkrītošas zīmes. Ražotāji izsniedza jaunas kāršu kavas, kas klientiem tika piegādātas aizzīmogotās pakās, taču blēži izdomāja, kā tās aizstāt ar atzīmētajām kārtīm. Taču krāpnieki nav jāžēlo, ir jābūt godīgiem, spēlējot var labi pavadīt laiku un šeit jūs atradīsiet papildus info jauka un droša vakara pavadīšanai.
Kāršu krāpnieki – savas sfēras zvaigznes
Kā jebkura citā sfērā, vienmēr ir labākie no visiem pārējiem. Katram labākajam ir savs dzīves stāsts.
P.J.Keplingers
Pazīstams arī kā Laimīgais holandietis. Viņš izstrādāja veselu mehānismu sistēmu, kas viņam palīdzēja iegūt uzvaru. Īpaši šūtā kreklā bija paslēpta ierīce, kas ļāva spēles laikā izņemt kārti no piedurknes. Mehānisms bija tik sarežģīts, ka citi spēlētāji pat varēja ielūkoties piedurknē un nepamanīja neko aizdomīgu.
Tatjana Vermeniča
Sievietes pokerā un citās azartspēlēs vairs nav un nebija nekas neparasts. Krāpniece kļuva slavena padomju laikā. Viņa bija labi atpazīstama – spēles laikā skaistule novērsa partneru uzmanību. Uzmanību novēršana katru reizi bija savādāka – saldas žāvas, nejauši nokritusi vīna glāze. Šajā laikā viņas partneris klusi paziņoja viltīgajai dāmai pretinieku kāršu kombināciju. Sieviete vienmēr uzvarēja.
Bianco
Spāņu kāršu blēdis dzīvoja 19. gadsimtā. Tajā laikā gan valsts, gan spēļu kāršu ražotāji jau mēģināja rīkoties, lai pasargātu spēlētājus no krāpniekiem Kārtis tika taisītās krāsainas, lai paslēptu iespējamās atzīmes, likumi kļuva arvien bargāki un bargāki pret kāršu krāpniekiem. Neskatoties uz to, ka varas iestādes vēroja krāpniekus un spēlēt negodīgi jau kļuva diezgan bīstami, Bianko savā dzimtajā pilsētā pārpirka kāršu kravu, uzmanīgi atverot katru iepakojumu, viņš atzīmēja kārtis. Tad atzīmētas kārtis pārdeva Havannai, kas tajā laikā tika uzskatīta par azartspēļu centru. Pēc kāda laika viņš pats devās turp. Cerības atmaksājās. Visas marķētās kārtis iegādājās vietējie kazino. Bianko uzvarēja spēlē pēc spēles un līdz ar to teju izlaupīja Havanas spēļu namus.
