Latvijā mītošā kara bēgle Anastasija savu pārdzīvojuma pilno ceļu atpakaļ uz Ukrainu fiksē video. Mēs pat nespējam iedomāties, kas notiek reālā kara laukā, kad sprāgst uz visām pusēm, tiek izkropļoti ķermeņi, blakus izdziest dzīvības. Anastasija, kas daļēji iemācījusies runāt arī latviski, vēlas “360TV Ziņnešu” skatītājiem parādīt tos pārdzīvojumus, kas notiek ukraiņu karavīra ģimenē. Viņa Kijivā tiekas ar Ukrainas aizstāvi, kuru krievi saņēma gūstā. Saruna ar Ukrainas aizstāvi, kuru krievi turēja gūstā blakus nocirstai ukraiņa galvai
Esot Ukrainā, nevar nerunāt par tiem, kuri riskē ar savu dzīvību par savu valsti. Tie ir mūsu varoņi, kas sargā visas Eiropas drošību. Jaroslavs, nu jau bez ieroča rokās, Kijivā tiekas ar Anastasiju un “360TV Ziņnešiem”. Pirms kara vīrietis bijis rotkalis, ar armiju – nekāda sakara. “Krievu iebrukumu es uztvēru personīgi, jo es ļoti mīlu savu pilsētu, mīlu savu valsti. Vienmēr zināju – ja būs iebrukums Ukrainā, es bez ierunām došos karot. Tas ir mans pienākums aizstāvēt dzimteni.”
Jaroslavs kopš pirmās kara dienas cīnās viskarstākajos kauju punktos. Tiek ievainots – ārstējas. Atgriežas frontē. Atkal gūst traumas, ārstējas, un atkal dodas ierindā.
“Simtiem tūkstoši cilvēku dara to pašu, es neesmu īpašs. Es daru to, kas man jādara. Ja šie vīri nebūtu devušies aizstāvēt Ukrainu, viss būtu beidzies jau pirmajā nedēļā ar mūsu sakāvi. Mēs esam ļoti spēcīgi puiši.”
Jaroslavs diži negrib runāt par sevi, bet ierosina iepazīstināt Anastasiju ar cīņu biedru, izlūkošanas grupas komandieri Nikolaju. Viņš izdzīvojis pēc sagūstīšanas.
“Nikolajs ir īpašs cilvēks, viņam ir milzīga loma manā dzīvē. Viņš ir laba cilvēka un patriota paraugs,” stāsta Jaroslavs.
Anastasija tiekas ar Nikolaju un viņa sievu Olenu. Kara šausmas nevajagot stāstīt savā mājoklī, bet gan neitrālā vidē, tāpēc izlūku rotas komandieris uztic savu stāstu kādā Kijivas kafejnīcā.
Izlūkošanas misija netālu no Bahmutas Nikolajam beidzās ar nonākšanu krievu gūstā, jo naidnieki bija uzvilkuši Ukrainas formastērpus un ievilināja slazdā.
Brīdinājums – turpinājumā grafiska valoda
“Kad veda uz mašīnu, redzēju, ka ar caurumiem galvās gulēja mani rotas biedri. Viņi izģērbti, un tieši tā krievi tika pie mūsu uniformām, lai mani apmānītu,” piedzīvoto atminas Nikolajs. Un tad sākusies šausmu filmu cienīga elle.
“Mani ielika pagrabā, sasēja, aizsedza acis. Pārsējs nedaudz noslīdēja, ar acs kaktiņu ieraudzīju ko baisu – kaudzi kailu līķu. Tie krievu kaujinieki nav cilvēki, jo kā gan lai izskaidro, ka pagrabā blakus marinētai gurķu burkai, teju kā dekors – nocirsta un apdedzināta ukraiņa galva. Apmēram tas pats notika arī cietumā – katru dienu kāds tika piekauts līdz nāvei.”
Par Nikolaja nonākšanu krievu gūstā neko nezināja viņa sieva Olena, sievietei tas bijis izmisuma laiks: “Es saņēmu video saziņas lietotnē, ieraugu, ka tas ir Nikolajs. Viņš mani uzrunā.” Video redzams vīrietis, kurš sievai saka, ka ir dzīvs un vesels. “Zini to, ka pie tevis atriezīšos jebkādā veidā. Es tevi ļoti mīlu. Neatstāj mammu.”
Olena stāsta, ka pēc redzētā kliedzot ir skrējusi pie Nikolaja mammas: “Viņš ir dzīvs, viņš ir dzīvs! Ak, Dievs!”
Nikolaja sieva aktīvi iesaistījās, lai izlūku rota noskaidrotu sava biedra gūsta vietu: “Nikolaja atgriešanās bija mūsu brīnums.”
Stāsts par Nikolaju un Olenu dod Anastasijai pārliecību, ka ienaidnieks nekad nespēs atņemt ukraiņiem mīlestību vai salauzt garu. Saruna ar Ukrainas aizstāvi, kuru krievi turēja gūstā blakus nocirstai ukraiņa galvai
