Par vienu no nozīmīgākajiem farmācijas jomas atklājumiem tiek uzskatīts tieši aspirīns, kas ticis izmantots pret sāpēm, drudzi un lai novērstu un ārstētu sirds un asinsvadu slimības. Kas ir aspirīns, kādos nolūkos to lieto mūsdienās un kāda piesardzība jāņem vērā, to lietojot, BENU Zāļu enciklopēdijas kampaņas ietvaros stāsta BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece. Aspirīna vēsture un nozīme mūsdienās
Aspirīnam jeb acetilsalicilskābei ir daudzpusīgs pielietojums. Mūsdienās to visbiežāk lieto mazākās devās kā antitrombotisku līdzekli trombozes profilaksei pēc asinsvadu operācijām, miokarda infarkta riska mazināšanai stenokardijas pacientiem, recidīvu profilaksei pēc miokarda infarkta, pārejošu išēmisku smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā, insulta sekundārai profilaksei, kā arī miokarda infarkta riska samazināšanai cilvēkiem ar kardiovaskulārā riska faktoriem vai kā pretsāpju līdzekli vāju vai mēreni izteiktu sāpju gadījumā un kā temperatūras pazemināšanas līdzekli, skaidro I. Priedniece.
Aspirīna vēsture
Atskatoties uz laiku pirms mūsu ēras, zināms, ka ārstniecībā tika izmantoti ārstniecības augu (vītola, vīgriezes, mirtes) līdzekļi, kuri saturēja salicilātu, kas palīdzēja mazināt iekaisumu un drudzi. 18. gadsimtā angļu garīdznieks Edvards Stouns (Edward Stone) sāka izmantot vītola mizu drudža gadījumā, taču jau 1828. gadā Minhenes Universitātes farmakoloģijas profesors Johans Andreass Buhners (Johann Andreas Buchner) attīrīja salicīnu no vītola mizas, pēc kā – 1859. gadā – vācu ķīmiķis Hermans Kolbe (Hermann Kolbe) atklāja salicilskābes struktūru un to sintezēja. Atklājuma laikā tika secināts, ka tai ir nepatīkama garša un kairinoša iedarbība uz kuņģi. 1876. gadā Tomass Maklagans (Thomas MacLagan) nātrija salicilātu lietoja reimatisma gadījumā, taču arī novēroja dažādas blakusparādības.
Tiek uzskatīts, ka 1897. gada 10. augustā vācu ķīmiķis Fēlikss Hofmans (Felix Hoffman) pirmais sintezēja acetilsalicilskābi, lai palīdzētu savam tēvam, kam bija artrīts. Pirms tam neattīrītu acetilsalicilskābi 1853. gadā bija ieguvis franču ķīmiķis Šarls Frederiks Žerārs (Charles Frédéric Gerhardt). Savukārt 1971. gadā britu farmakologs Džons Roberts Veins (John Robert Vane) aprakstīja, kā acetilsalicilskābes kavē prostaglandīnu veidošanos, un 1982. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā par veiktajiem atklājumiem saistībā ar prostaglandīniem un radniecīgām bioloģiski aktīvām vielām. Tāpat aspirīnu sāka izmantot, lai novērstu un ārstētu sirds un asinsvadu saslimšanas.
Runājot par nosaukuma izcelsmi – 1899. gadā acetilsalicilskābe tika nosaukta un reģistrēta kā Aspirin, nosaukumu veidoja burts ‘’A’’ , kas nāk no acetyl, un ‘’spir’’ no Spirea ulmaria, kas bija vīgriezes nosaukums, jo vīgrieze satur salicilskābi. Sākumā aspirīns bija pieejams tikai pulvera veidā, bet no 1915. gada arī tabletēs un bija nopērkams bez receptes. 1945. gadā tika atklāta aspirīna antitrombotiskā iedarbība.
Aspirīna lietošana un piesardzība
Aspirīnu izmanto iekšķīgai lietošanai tabletēs un putojošās tabletēs kopā ar C vitamīnu, kā arī kombinētajos pretsāpju medikamentos kopā ar paracetamolu, skaidro klīniskā farmaceite. Aspirīnu nelieto bērniem līdz 16 gadu vecumam, alerģiju gadījumā pret salicilātiem vai citiem nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, kuņģa vai divpadsmit pirkstu zarnas čūlu gadījumā, asinsreces traucējumu, arī citu saslimšanu, piemēram, aknu vai nieru slimību, gadījumā. Farmaceite atgādina, ka arī citas zāles var ietekmēt aspirīna darbību, kā arī aspirīns var ietekmēt citu medikamentu iedarbību, tāpēc pirms zāļu lietošanas jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu.
Aspirīna vēsture un nozīme mūsdienās
