Iedomājies, ka pēc tuva cilvēka nāves tev joprojām ir iespēja ar viņu “sarunāties”. Tu uzraksti ziņu, un atbilde pienāk viņa rakstības stilā. Tu dzirdi viņa balsi, izmantojot ierakstus, kas saglabājušies telefonā. Pat viņa teikumu manieres un iecienītākās frāzes šķiet pazīstamas. Tā vairs nav zinātniskā fantastika — mākslīgais intelekts pamazām padara šādu scenāriju tehniski iespējamu. Kas ir digitālie spoki un kā mēs drīz sarunāsimies ar mirušajiem tuviniekiem?
Mēs atstājam internetā milzīgu digitālo pēdu. Fotogrāfijas, balss ziņas, video, komentāri, e-pasti, sociālo tīklu ieraksti un pat tas, kā rakstām konkrētus vārdus, veido sava veida digitālo portretu.
Kamēr cilvēks ir dzīvs, parasti par šo informāciju īpaši nedomājam. Taču kas notiek ar šo digitālo pēdu pēc cilvēka nāves?
Tieši šeit sākas stāsts par tā dēvētajiem digitālajiem spokiem.
Kas īsti ir “digitālais spoks”?
Ar šo apzīmējumu parasti saprot mākslīgā intelekta izveidotu digitālu personas simulāciju, kas mēģina atdarināt cilvēka balsi, rakstīšanas stilu, manieres vai pat sarunu veidu.
Tas nav īsts cilvēks un nav arī pierādījums tam, ka cilvēka apziņa kaut kādā veidā turpina pastāvēt digitālajā vidē.
AI vienkārši analizē pieejamos datus un mēģina izveidot modeli, kas pēc iespējas ticamāk imitē konkrētā cilvēka komunikācijas paradumus.
Jo vairāk materiālu par cilvēku ir saglabājies, jo vairāk iespēju tehnoloģijai ir viņa digitālā tēla atdarināšanai.
AI jau prot atdarināt cilvēka balsi
Viena no iespaidīgākajām un vienlaikus satraucošākajām tehnoloģijām ir balss klonēšana.
Mūsdienu AI sistēmas spēj analizēt cilvēka balss ierakstus un izveidot sintētisku balsi, kas saglabā līdzīgu tembru, ritmu un izrunas īpatnības. Tas nozīmē, ka teorētiski pietiek ar cilvēka iepriekš saglabātiem audioierakstiem, lai radītu jaunu tekstu vai frāzi viņa balsij līdzīgā skanējumā.
Un te rodas pavisam neparasts jautājums.
Ja cilvēks nomirst, bet viņa balss ieraksti paliek, vai nākotnē tu varētu dzirdēt viņa balsi un uzdot tai jautājumu?
Tehnoloģiski — noteiktos apstākļos — tas kļūst arvien reālāk.
Taču atbilde, ko saņemtu, nebūtu mirušā cilvēka apziņa. Tā būtu AI ģenerēta simulācija, kas veidota no pieejamās informācijas.
Vēl sarežģītāk kļūst ar personību
Balsi atdarināt ir viena lieta. Taču cilvēka personība ir daudz sarežģītāka.
AI var analizēt tūkstošiem cilvēka ierakstu, ziņu, komentāru un video un mēģināt noteikt, kā viņš parasti formulēja domas, kā reaģēja uz dažādām situācijām, kādus vārdus izmantoja un kādā tonī komunicēja.
No tā var izveidot sarunu sistēmu, kas cenšas atbildēt tā, kā konkrētais cilvēks varētu būt atbildējis.
Un tieši šeit tehnoloģija kļūst emocionāli sarežģīta.
Cilvēks, kurš zaudējis tuvinieku, varētu saņemt nevis vienkārši informāciju, bet sajūtu, ka sarunājas ar pazīstamu personu.
Vai tas palīdzētu sērās vai padarītu tās vēl smagākas?
Šis, iespējams, ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz kuru tehnoloģiju attīstība vēl nav devusi viennozīmīgu atbildi.
Vienam cilvēkam digitāla simulācija varētu sniegt mierinājumu. Piemēram, iespēja vēlreiz dzirdēt mammas balsij līdzīgu balsi vai izlasīt atbildi, kas veidota viņas rakstības stilā, varētu palīdzēt atvadīties.
Citā gadījumā rezultāts varētu būt pretējs.
Ja cilvēks sāk uztvert AI simulāciju kā reālu mirušā tuvinieka klātbūtni, tas varētu apgrūtināt pieņemšanu, ka cilvēka vairs nav.
Pastāv arī risks, ka tehnoloģija radīs ilūziju par attiecībām, kuras patiesībā vairs nevar turpināties.
Kas notiek, ja digitālais “spoks” pasaka kaut ko tādu, ko cilvēks nekad nebūtu teicis?
Šeit parādās vēl viena ļoti būtiska problēma.
AI nezinātu, ko mirušais cilvēks patiešām būtu domājis par kādu situāciju nākotnē. Tas var tikai prognozēt iespējamu atbildi, balstoties uz iepriekšējiem datiem.
Tāpēc digitālā simulācija varētu pateikt kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko cilvēks dzīvē būtu teicis.
Taču emocionālā situācijā cilvēkam varētu būt grūti to uztvert tikai kā tehnoloģisku kļūdu.
“Viņš to pateica,” varētu šķist daudz spēcīgāk nekā “AI ģenerēja šo tekstu”.
Tieši tāpēc digitālo mirušo tehnoloģija var kļūt ne tikai par tehnoloģisku, bet arī psiholoģisku izaicinājumu.
Kurš vispār drīkst izmantot miruša cilvēka digitālo identitāti?
Šis jautājums nākotnē var kļūt tikpat svarīgs kā mantojuma tiesības.
Iedomājies, ka cilvēkam ir tūkstošiem fotogrāfiju, simtiem video un gadiem ilga sarakste. Vai pēc viņa nāves kāds drīkst izmantot šo materiālu, lai izveidotu viņa AI versiju?
Vai nepieciešama iepriekšēja cilvēka piekrišana?
Vai lēmumu drīkst pieņemt ģimene?
Vai digitālā personība pieder cilvēka mantiniekiem?
Un kas notiek, ja ģimenes locekļi nepiekrīt par to, vai šādu simulāciju vispār vajadzētu izveidot?
Tie nav tikai nākotnes fantastikas jautājumi. Jo vairāk AI kļūst spējīgs imitēt cilvēkus, jo svarīgāki kļūst noteikumi par digitālo identitāti un piekrišanu.
Mēs, iespējams, atstājam internetā savu “digitālo spoku” jau tagad
Pat ja nekad netiks izveidots tavs digitālais dubultnieks, internetā jau pastāv sava veida tava digitālā versija.
Tavi ieraksti, fotogrāfijas, balss ziņas, komentāri, video un sarakstes fragmenti veido priekšstatu par to, kas tu esi.
Nākotnē AI sistēmām varētu būt arvien vairāk iespēju šo informāciju izmantot, lai rekonstruētu cilvēka komunikācijas stilu.
Tas nozīmē, ka jautājums vairs nav tikai par to, ko mēs publicējam šodien.
Tas ir arī par to, ko mūsu digitālie dati varētu nozīmēt pēc desmit, divdesmit vai piecdesmit gadiem.
Vai nākotnē tiešām varēsim sarunāties ar mirušajiem?
Tehnoloģijas varētu ļaut mums sarunāties ar ļoti ticamu cilvēka digitālo simulāciju — ar viņa balsij līdzīgu balsi, viņa rakstības stilam līdzīgām atbildēm un informāciju, kas iegūta no viņa dzīves laikā atstātās digitālās pēdas.
Taču tā nebūs pati persona.
Un, iespējams, tieši šī robeža kļūs par vienu no sarežģītākajiem jautājumiem nākotnē.
Mākslīgais intelekts var iemācīties, kā cilvēks runāja. Tas var mēģināt iemācīties, kā cilvēks domāja. Taču tas vēl nenozīmē, ka mēs varam atgūt pašu cilvēku.
Varbūt nākotnes “digitālie spoki” nebūs veids, kā atgriezt mirušos.
Tie būs veids, kā tehnoloģija parādīs, cik daudz no mums patiesībā paliek pasaulē arī pēc tam, kad mēs paši vairs neesam tajā.
Kas ir digitālie spoki un kā mēs drīz sarunāsimies ar mirušajiem tuviniekiem?
