Ir pagājuši gandrīz 20 gadi kopš slavenās Vara Braslas režisētās filmas Ziemassvētku jampadracis pirmizrādes. Un, iespējams, arī tu atceries dialogu: “Aizej paskaties, vai miesniekam ir cūku kājiņas”, uz ko mazā Mildiņa atbildēja: “Nevar redzēt, viņam zābaki kājās!” BrīvBrīdis.lv piedāvā tev atsaukt atmiņā filmu, mazo Mildiņu un uzzināt, kādas ir viņas atveidotājas Līgas Zostiņas atmiņas par šo jampadraci un, kāda ir viņas dzīve šobrīd.
Vai labi atceraties filmas Ziemassvētku jampadracis filmēšanu? Varbūt varat nedaudz pastāstīt par to – kādi spilgtākie momenti, process?
Tolaik man bija tikai četri gadi, un, lielākoties, visas manas atmiņas ir atdzimušas runājot riņķī un apkārt par filmu, visu šo gadu laikā. No pašas filmēšanas neatceros neko daudz, bet ir dažas atmiņas par cilvēkiem, ar kuriem kopā tika pavadīts laiks. Ja tā godīgi, tad, laikam, visspilgtāk atceros ka mēs starp filmēšanām apstaigājām paviljonu. Tas tik bija kaut kas! Atceros, ka redzējām telpas, kur tika uzņemts seriāls Dzīvoklis – sens, sens… Biju sajūsmā. Tur bija tāds milzīgs, sarkans dzelzs lifts, ar kuru mēs pat varējām uzbraukt lidz pašiem paviljona griestiem, kas nebūt nebija zemu. Ja man jautā kā es iemācījos tekstus – es neatceros, nezinu. Žēl, ka tolaik nebija pieejami tādi telefoni ar video, kad čiks, piespied un nofilmē, es tagad būtu tik laimīga pati redzēt to, kā tas viss notika, jo redzot, kā bērni aug, es nesaprotu, kā četros gados biju tik laba aktrise. Visas pārejās atmiņas, ko zinu par filmēšanas norisi ir dzirdētas no kāda cita.
Jūs bijāt pavisam maza – vai nebija ļoti grūts viss šis filmēšanās process?
Man grūti atbildēt, patiesi. Zinu, ka mani apčubināja, dzīvojos viena pati pa Rīgu, pie visādām foršām tantēm, jo bija ainas, kurās biju vajadzīga tikai es. Tagad smaidu un domāju, kā tas var būt, ka atceros tik maz.
Vai arī tagad reizi pa reizei satiekaties ar citiem filmas varoņiem? Bērni bijāt viena ģimene, bet kā ar pārējiem?
Nesen sanāca tikties ar brīnumbērnu, kurš arī izaudzis saistījis dzīvi ar mūziku. Kopā piedalījāmies vienā pasākumā, kura tēma bija saistīta ar filmu. Tā dīvaini. Izspēlējam vietu no filmas, kur dejojam valsi, tik smieklīgi… Biju jau arī vairākas reizes redzējusi viņu uz ielas, bet nekad netiku uzrunājusi… mēs bijām mazi un līdz šim nebijām tikušies. Pēc pasākuma sarunājām, ka vajadzētu tikties ar Varonkuli (Varis Brasla) visiem kopā parunāties, pasmieties.
Varbūt ir kas tāds, kas no filmēšanas un/vai pašas filmas uz visu dzīvi kļuvis par labu mācību?
Vai kāda mācība manai pašreizējai ikdienai, es nevarētu teikt. Tas tā ir visai dzīvei. Ja es būtu apzinīgākā vecumā, varbūt spētu sev paņemt vairāk, bet ko tāds mazs knipucis var iemācīties?
Kā bija pēc filmas, piemēram, kad sākāt skolas gaitas vai vēlāk… Vai draugi/paziņas sazīmēja Jūsos mazo Mildiņu?
Protams, ka pēc filmas jutos kā maza zvaigznīte, bet kā jau mēs ļoti labi zinām, zvaigznītēm jasadzīvo arī ar otru pusi, kas tam visam ir… Mamma mūs veda uz dažādiem konkursiem, koncertiem, katru nedēļu kaut kur piedalījāmies, protams, ka ne vienmēr tas tika darīts ar vislielāko prieku, bet šodien jāsaka liels paldies mammai par spilgto bērnību. Jāsaka, ka tagad ir tā – kaut kur aizeju, un cilvēki saka, ka ir mani kaut kur redzējuši jau iepriekš. Nezinu vai tas ir filmas dēļ, jo, lielākoties, nepasaku, ka esmu Mildiņa. Parasti par to runā cilvēki, kas ir ar mani: vai Tu zināji, ka šī ir Mildiņa no tās filmas? Tad atbild – ja? Super, tāda pati kā tolaik, nekas nav mainījies… Nu jā, un tas ir neapšaubāmi patīkami.
Tagad, kad filmu rāda televīzijā – vai skatāties? Vai uztverat to kā kaut ko īpašu? Kādas ir emocijas skatoties?
Agrāk mēs filmu skatījāmies kopā, vienmēr ģimene, bet tagad to katrus Ziemassvētkus nerāda pa Latvijas raidkanāliem un nezinu vai tas vairs būtu tas. Tagad var ielādēt datorā un skatīties kaut katru dienu. Ejot laikam, viss ir rokas stiepiena attālumā, kas, piemēram, filmas skatīšanos padara pavisam citādāku. Parasti uz Ziemassvētku laiku redzu, ka pa krievu kanāliem rāda. Protams, ka tas ir īpaši. Kad mans dēls paaugsies, mēs noteikti skatīsimies visi kopā. Emocijas ir tikai pozitīvas. Viennozīmīgi! It sevišķi skatoties kopā ar paziņām, draugiem, jo tad visi smejas, es kautrējos – ir forši!
Ar ko nodarbojaties tagad?
Pašlaik audzinu dēlu, atpūšos pirms atpakaļ ieiešanas ikdienas skrējienā. Esmu ieguvusi vācu valodas tulka/tulkotāja grādu. Pagaidām gan to lieku lietā tikai privātām vajadzībām.. Valodas ir tas, kas mani pavelk. Nākamā ieplānotā valoda ir spāņu, ko jau ceļojot esmu apguvusi – saprotu un varu arī šo to pateikt. Tad jau manā zināšanu pūrā būs pavisam 5 valodas.
Ko vēlaties sasniegt dzīvē?
Hmm, gribu sasniegt virsotni. Īsi un konkrēti. Tādu konkrētu lietu nosaukt nevaru. Gribu, lai vienkārši ir labi.
Kāds ir Jūsu dzīves moto?
Vienmēr esmu domājusi, kāds ir mans moto, jāsaka atklāti, ka man tāda nav. Tas ir kā tāds teiciens, ar kuru sevi vai citus vari uzmundrināt, atkarīgs no situācijas. Nav tāda viena konkrēta, pēc kura es vadītos.
Ko Jūs varētu novēlēt BrīvBrīdis.lv lasītājiem?
Būt laimīgiem! Spēt iemācīties sliktajā saskatīt labo!
