Informāciju sagatavoja: entomologs un pētnieks Voldemārs Spuņģis
Cilvēkiem bīstamo ērču encefalīta infekciju Latvijā līdz šim pārnēsāja divas ērču sugas – taigas un tā sauktā suņu ērce. Tomēr klimatisko pārmaiņu rezultātā pēdējos gados Latvijas mežos savairojusies vēl viena ērču suga Dermocentor, kas līdz šim plaši izplatīta bija citviet Eiropā. Dermocentor ērces pārnēsā gan ērču encefalītu, gan Laimas slimību.
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadošais pētnieks Voldemārs Spuņģis skaidro, ka Dermocentor ērces mūsu valstī ienākušas galvenokārt klimatisko pārmaiņu rezultātā. „Domājams, ka šīs ērces pie mums ienākušas no Viduseiropas un Dienvideiropas. Tā kā klimats arī pie mums pēdējos gados kļuvis maigāks, tad dienvidu sugas var pie mums pārziemot,” saka V.Spuņģis.
Ērču īpaši daudz vietās, kur daudz peļu
Ērces Latvijas mežos, pļavās un parkos sastopamas visā Latvijas teritorijā, tomēr pētnieks atklāj vēl kādu interesantu faktu: īpaši daudz šo posmkāju ir vietās, kur izplatīti sīkie grauzēji, īpaši peles – strupastes.
„Ērces asinis sūc visos tos attīstības posmos. Jo viņas aug lielākas, jo lielāku viņām vajag upuri. Mazajām ērcītēm parasti galvenā barība ir sīkie grauzēji, it īpaši strupastes. Tur ir diezgan liela loģika: kur ir strupastes, tur ir arī daudz ērču, jo viņām tur ir barība un lielāka iespēja izdzīvot. Strupastes bieži mīt vietās, kur ir graudzāles, kur ir aizaudzis, piemēram aizaugušas pļavas, izcirtumi, mežmalas. Tādējādi arī ērču šādās vietās ir vairāk,” skaidro V.Spuņģis.
Ērču mātītes asinis sūc vairāk, tēviņiem – svarīgākā pārošanās
Ērču mātītes sava dzīves cikla laikā asinis sūc četras reizes, bet tēviņi trīs reizes. „Pēdējā reizē ērču mātīte sūc asinis, lai dētu olas. Tēviņi tikmēr ceturto reizi asinis nesūc. Pieauguši tēviņi asinis vispār nesūc, viņiem tad svarīgākais ir meklēt mātīti,” stāsta V.Spuņģis.
Dabas pētnieks uzsver, ka ērcēm asins sūkšana ir nepieciešama, lai izdzīvotu un no viena attīstības posma pārietu nākamajā. Cilvēkam piesūkties var gan pavisam mazās ērcītes, gan pieauguši eksemplāri, un inficēšanās ar bīstamo ērču encefalītu iespējama jau dažu minūšu laikā.
Speciālisti atkal un atkal atgādina, ka būtiskākais profilakses pasākums, lai sevi pasargātu no saslimšanas ar ērču encefalītu, ir vakcinācija. Pēdējos gados cilvēki Latvijā pret ērču encefalītu vakcinējas visa gada garumā, arī vasaras mēnešos un rudenī. Uzskats par to, ka vakcinācija pret ērču encefalītu iespējama tikai ziemā, ir maldīgs mīts, kas saglabājies vēl no padomju laikiem. Tolaik vakcinācijā izmantoja dzīvu, novājinātu ērču encefalīta vīrusu, un tas radīja papildus risku saslimšanai, ja īsi pēc vakcinācijas cilvēkam piesūcās inficēta ērce. Mūsdienu ērču encefalīta vakcīna satur nedzīvas ērču encefalīta daļiņas, kas slimību izraisīt nevar, tāpēc pret ērču encefalītu droši vakcinēties var visa gada garumā, arī ērču aktivitātes sezonā vasarā un rudenī.
Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra gadiem pagājušajā gadā ar ērču encefalītu saslima 230 cilvēki. Pagājušajā gadā pēc ilgāka laiks saslimstība ar ērču encefalīta pēc ilgāka laika atkal kāpusi, palielinoties par aptuveni 30%.
Slimību profilakses un kontroles centrs 2017.gadā par ērču encefalīta endēmiskajiem rajoniem jeb teritorijām ar īpaši augstu saslimstības risku atzinis 27 Latvijas novadus. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šogad par augsta riska teritoriju atzīts arī Gulbenes novads, kur saslimstība ar ērču encefalītu sasniegusi 32 gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem.
