Lai gan tā dēvētās “uzvaras dienas” svinības Latvijā oficiāli šogad bija liegtas, jo 9.maijs tika noteikts par Ukrainas kara upuru piemiņas dienu, faktiski Rīgā tās izvērtās gandrīz vai “uzvaras nedēļā”, ko pavadīja arī agresīva, Krieviju slavinoša retorika. Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” pārliecinājās, ka daudz mierīgāk 9.maijs pagāja Daugavpilī. Tur karogi Ukrainas atbalstam pie pašvaldības iestādēm neplīvo, taču vietvara norāda: tā labāk palīdz ar darbiem, piemēram, organizējot autobusus ukraiņu bēgļu atgādāšanai. Tiesa gan, negācijas pret ukraiņu tautu un valsti šonedēļ bija dzirdamas gan Daugavpilī, gan Rīgā.
Ukrainas karogi Daugavpilī ir retums. Vienīgā pašvaldības iestāde, kur tas ir izkārts, ir dizaina un mākslas vidusskola “Saules skola”. Tas gan neesot tāpēc, ka dome būtu kā liegusi karogus kārt, apgalvo pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (“Saskaņa”). “Saules skola” esot bijusi vienīgā, kas šādu interesi esot izrādījusi.
Pie Kultūras ministrijai padotās Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas paceltais Ukrainas karogs martā bija izraisījis skandālu, kas izskanēja visā valstī, jo tas tika uzvilkts Daugavpils karoga vietā. Protestēt it kā pret necieņu pret pilsētas simboliku martā bija sanākuši vietējie aktīvisti, un arī Daugavpils mērs Elksniņš to pārmeta skolas direktoram Aivaram Brokam. Tagad pie mūzikas vidusskolas ir ierīkoti papildu masti, un jau vairāk nekā nedēļu Ukrainas karogs ir atgriezies – blakus Latvijas, Eiropas Savienības un arī Daugavpils karogiem.
Tomēr “de facto” pārliecinājās, ka iebildumi pret Ukrainas karogu nav rimušies, jo brīdī, kad intervēja pie skolas Broku, sūdzēties par to pienāca kāds taksists, kuram tas nepatīkot, jo “viņiem ir problēmas, kuras viņi paši sev sagādāja.” “Par ko Rīga vispār pārvērtusies – tā ir Latvijas vai Ukrainas pilsēta? (..) Labi, ka pie mums, šķiet, tikai viens ir palicis izkārts. Ā, četri? Es vienu pats personīgi ņēmu nost. Tur vienkārši karājās Ukrainas karogs, bez Daugavpils un bez Latvijas karoga,” pēkšņi negaidīti atklāts kļūst taksists, kura vārds, kā vēlāk noskaidroja “de facto”, ir Vitālijs,.
Visticamāk, tieši par šo vīrieti iepriekš vēstīja Valsts policija, informējot par šādu notikumu: “Gadījums fiksēts 25. aprīlī Latgales reģionā, kur no kādas mājas fasādes Daugavpilī nozagts Ukrainas valsts karogs. Par notikušo ierosināts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 180.panta par zādzību nelielā apmērā un aizdomās par nodarījumu jau aizturēts kāds jauns vīrietis.”
Apdrošināšanas sabiedrības “Balta” Daugavpils birojā Imantas ielā “de facto” apliecināja, ka no viņu fasādes pirms dažām nedēļām tika nozagts Ukrainas karogs. Neraugoties uz pavadones brīdinājumiem, ka viņu par to varot iesēdināt, Vitālijs “de facto” kameras priekšā nekautrēdamies stāstīja par savu motivāciju: “Es biju uz futbola spēli, kur spēlēja Daugavpils komanda pret Rīgas komandu. Rīdzinieku fani sākumā bija par savu komandu, bet, kad tā ielaida otros vārtus, izvilka baltu baneri, uz kura bija pārsvītrots “Z” burts, un sāka kliegt: “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!” Un par Putinu sāka klaigāt. Tas viss notika futbola spēlē. Pēc tam es braucu un redzu, ka ir izkārts Ukrainas karogs. Nu, a ko man darīt?”
Neilgajā laikā, kamēr “de facto” bija pie pie Daugavpils mūzikas skolas, vēl viens vīrietis paguva izteikt savu sašutumu par karogu un nodēvēja skolas direktoru par nacistu. Iespējams, šādas attieksmes dēļ Ukrainas karogu Daugavpilī ir tik maz un faktiski nav pie pašvaldības iestādēm, pieļauj Aivars Broks: “Tai pašā laikā – ja pilsēta uzreiz to Ukrainas karogu izliktu pie pašvaldības, ar to arī beigtos. Tur paklaigātu varbūt pāris cilvēciņu un tad arī saprastu, kas ir kas. (..) Tā kopējā noskaņa tomēr tāda, ka cilvēki baidās vienkārši kaut ko pateikt, kaut ko izdarīt…”
Vaicāts, vai kaut ko pateikt baidās visas puses, Broks atzīst: “Man diemžēl jāpasaka laikam godīgi, ka no abām pusēm baidās. Ja nebaidītos arī no tās normālās puses, tad arī cilvēku spriestu un droši ietu un runātu par to. Galvenais, to pašu karogu arī uzkārtu. Bet mēs redzam, ka ir tikai četri karogi visā pilsētā. Jā, tā puse, kura agresīvā, baidās, jo tagad seko sodi un ir visādas izmaiņas administratīvajā un Krimināllikumā, bet tā otra puse baidās, jo viņi dzīvo starp šiem cilvēkiem. Kamēr klusu neviens neko nerunā, it kā viss ir ļoti labi, mēs sakām. Bet tikko, teiksim, manā gadījumā, tu izdari kādu rīcību, tā tev uzreiz skrien virsū.”
Daugavpils mērs Elksniņš sākumā runāt par Ukrainas karogiem ar “de facto” negrib, jo pilsēta palīdzot ukraiņu bēgļiem ar darbiem. Tomēr no viņa teiktā var secināt, ka iemesls karogu trūkumam esot arī nevēlēšanās izraisīt asas reakcijas daļā daugavpiliešu: “Viedokļi ir ļoti dažādi, un cilvēki, kuri dzīvo Daugavpilī, arī ir ļoti dažādi. Kaut vai jāapskatās iedzīvotāju sastāvs: no 90 tūkstošiem iedzīvotāju 12,5 tūkstoši ir nepilsoņu, un valsts absolūti neko nedomā ar viņiem darīt, nekādā veidā integrēt. Integrācijas politika, kā zināms, ir izgāzusies valstī. Daugavpilī ir 6,5 tūkstoši Krievijas Federācijas pilsoņu, turklāt tie pamatā ir ekonomiskie KF pilsoņi, ņemot vērā pensijas vecumu.
9.maijs, kas šogad visā Latvijā bija noteikts par Ukrainas kara upuru piemiņas dienu, Daugavpilī acīmredzami tāpat faktiski bija tā dēvētā Uzvaras diena. Dubrovina parkā, kura tuvumā ir visi trīs Daugavpilī atlikušie Ukrainas karogi, ir memoriāls padomju karavīriem, daži parkā ir arī apbedīti. 9.maijā “de facto” novēroja vien dažus gadījumus, kad kādam bija aizliegtā simbolika, arī dažus skaļos un jau iereibušos svinētājus ātri vien nomierināja policija. Elksniņš uzskata – tas tāpēc, ka iedzīvotāji pamanīja un ievēroja viņa kopā ar Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku izplatīto aicinājumu aizliegtos simbolus neizmantot. Elksniņš pats pie memoriāla bija gan 8.maijā, gan nolika ziedus arī agri 9.maija rītā, skaidrojot, ka to viņam liek darīt dzimtas vēsture.
10.maija rītā Elksniņš gan pievienojās partijas biedru un arī citu politiķu, piemēram, Latvijas Krievu savienības (LKS) vadības un Alekseja Rosļikova, sašutumam par Rīgā pie monumenta Uzvaras parkā ar smago tehniku novāktajiem ziediem, kas 9.maijā pa dienu tika sanesti, ignorējot policijas un Valsts drošības dienesta aicinājumus to nedarīt. Elksniņš salīdzinājumam savos sociālajos tīklos ielika bildi no Dubrovina parka, kur ziedi joprojām bija. Saviem sekotājiem mērs gan nepaskaidroja, ka Rīgā atšķirībā no Daugavpils pie monumenta apbedījumu nav.
“Vienlaicīgi ir absolūti jāizrāda gan cieņa tiem cilvēkiem, kuri vakardien gāja dažādu iemeslu vadīti nolikt ziedus, gan arī cieņa tiem cilvēkiem, kuri šodien karo Ukrainā un cīnās patiesībā arī par Ukrainas neatkarību un par savu valsti. Un, manuprāt, pēc būtības šī pretnostatīšana nav pareiza,” savu ierakstu “de facto” skaidro Elksniņš.
Intervija ar Elksniņu notika 10.maija rītā, taču vēlāk todien Rīgā Uzvaras parkā gan paši demonstratīvi ieradās, gan aicināja sekotājus vairāki politiķi. Cilvēki pulcējās līdz vēlam vakaram, un tas vairs nebija piemiņas pasākums, bet gan svinības, kurās tika slavināta arī Krievijas militārā agresija.
“Saskaņas” pārstāvji tajā gan vaino Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, kurš, viņuprāt, esot atsūtījis traktoru, kas novāca ziedus. Piemēram, partijas līderis un Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs skaidro: “Mani ļoti aizskāra necieņas, nicinājuma izrādīšana caur traktora sūtīšanu pa ziedu rindām. Un tas man lika ar savu soli it kā kompensēt un mierināt, ka es esmu ar tiem, kuri lika ziedus daudzus gadus. Es to izdarīju pirmo reizi, protestējot pret tāda veida ziedu novākšanu. Tas arī viss. Viss pārējais – es uzskatu, ir jābūt individuālajai atbildībai. Tie, kas sūtīja traktoru – viņi ir atbildīgi par visu pārējo. Bet vienalga paliek atbildība arī tiem, kuri pārspīlēti pauda savu sašutumu. Ja visi darītu tā, kā es, es domāju, jums nebūtu vairs par ko rādīt sižetu.”
Urbanoviča vadītās frakcijas deputāte Regīna Ločmele ir starp tiem, pret kuriem policija šobrīd uzsākusi administratīvo lietvedību. 10.maijā viņa pie pieminekļa ne tikai atnesa ziedus, bet arī iesaistījās svinīgajā daļā. Ločmeles sašutumu izraisīja nevis traktors, bet fakts, ka ziedus, starp kuriem bija arī viņas pirmdien atnestie, novāca jau nākamajā rītā. Viņa atzīst – 10.maijā notikušais bija vairs ne piemiņas, bet gan protesta pasākums.
“Es piegāju pie pirmās rindas, saliku savas tulpītes, un blakus man stāvēja sieviete, kuru es pazīstu, viņa sociālajos tīklos ir viena no maniem 5000 sekotājiem. Lūk, mēs kopā dziedājām… Ar mani kopā bija manas partijas biedrene, kurai arī ļoti patīk dziedāt un spēlēt ģitāru. Kara laika dziesmas – manā ģimenē to dziedāja kopš manas bērnības. Tas ir kultūras kods, ko nevar izdzēst tā: tas ir slikti, lūdzu izbeidziet to darīt. Tie ir ļoti nopietni, pat ar cilvēka psiholoģiju saistīti jautājumi,” savas aktivitātes Uzvaras parkā pamato Ločmele.
Otrdienas protests Uzvaras parkā turpinājās piektdien Rātslaukumā, kur Rīgas dome lēma par monumenta demontāžu. Lai gan oficiāli pasākumu pieteica LKS, aicinājumus tur ierasties sākotnēji pauda arī atsevišķi “Saskaņas” pārstāvji, kuriem vēlāk frakcijas vadītājs Urbanovičs gan liedza tajā piedalīties. Lai gan Rīgas dome pēc drošības iestāžu ieteikuma pasākumu nesaskaņoja un policija pilnībā slēdza Rātslaukumu, LKS aktīvisti un atbalstītāji Vecrīgā tāpat bija ieradušies un daži, tai skaitā partijas līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, arī uz brīdi tika aizturēti.
