Viņš ir tik īpašs, tik šarmants, tik oriģināls, vienīgi sazināties pagrūti, jo latviski nerunā, bet angļu valodā mums abiem mēle ķeras. Kas par to? Valodas barjera nav šķērslis attiecībām, jo ir iemesli, kas pārlieku civilizētajā un intelektuālajā pasaulē tam runā par labu…
„Tu mani nesaproti!” Tas, kas ikdienā izklausās pēc pārmetuma, attiecībās ar svešzemnieku ir gatavā medusmaize. Es nokavēju? Nē, pārklausījos. Nesamaksāju par jaunajām kurpēm? Nē, sapratu, ka tu man tās dāvini. Neatbildēju uz īsziņu? Pietrūka vārdu, lai paustu savas jūtas! Tā vietā, lai vājas valodas zināšanas izmantotu savā labā, mēs valodas barjeru bieži vien uzskatām par šķērsli attiecībām vai kautrējamies par vājo progresu savos pūliņos apgūt mīļotā dzimto valodu vai vismaz tādu, kas abiem būtu pa spēkam. Protams, ilgstošās attiecībās tik vieglprātīga attieksme pret valodu var novest strupceļā, galu galā reizumis pārpratumi ir arī jākliedē un ar saviem pūliņiem jāizrāda tolerance, bet nevar noliegt – kamēr vēl attiecības ir svaigas vai tikko veidojas, valodas dēļ nav vērts ļauties kompleksiem vai laist garām dzīves dāvāto iespēju. Tas pat var izrādīties veselīgs treniņš, jo, ko tur noliegt, mēs dzīvojam visnotaļ intelektuālā pasaulē, kur dominē vēsais saprāts, loģika un argumenti, kam ar emocijām, spontanitāti un intuīciju ir maz kā kopīga. Vai tas nāk par labu attiecībām? Iespējams, tieši otrādi, jo prāts sliecas ignorēt neverbālo informāciju un visam atrast argumentus, kaut gan tieši šie signāli ir tie, kas nosaka mūsu izvēli un rīcību. Kad aptrūkstas vārdu, mēs sākam just – pamanām acu samtaino maigumu, matu rūgto aromātu, pirkstu vieglo pieskārienu – un mācāmies iztulkot mīmikas un žestu valodu, kas ir universāla, pirmatnēja un tādēļ visspēcīga. Ir vēl vairāki iemesli, kuru dēļ valodas barjera mīlestībai nāk tikai par labu.
Kad Frenks Sinatra dzied par lielo mīlu, vārdi plūst kā emociju straume. Kas notiktu, ja kāds latviešu talants dziesmā mēģinātu izkliegt „Es tevi mīlu”? Otrs latvietis justos tā, it kā kāds vienās apakšbiksēs uz operu būtu atnācis un viņam jānotic, ka tas tagad ir labais stils. Tas varbūt nav labākais salīdzinājums, tomēr, nenoliedzami, angļu un franču mēlē publiski mīlestības apliecinājumi skan ausij ierastāk. Arī komplimenti šķiet dabiskāki, glaimojošāki. Vārdi pār lūpām veļas bez piepūles, rotaļīgi, pat ja viņu ir maz – galu galā daži vārdi un gara nopūta var izteikt vairāk nekā vārdu gūzma bez mulsas pauzes. Mīlestības apliecinājumi spāņu valodā? Portugāļu? Itāļu? Ko tur liegties, tā ir bauda ausīm.
Es zinu! Es visu saprotu! To mēs skolā esam samācījušies. Kuru gan interesē restorāna rēķins, izņemot to, kurš grasās maksāt? Kam man zināt, kas tā par sievieti viņam zvana un ko mēģina ieborēt? Viņš izvēlējies mani. Ar to pietiek. Kāda velna pēc man jānopūlas, rēķinot, cik dienas vēl palikušas līdz kopējā ceļojuma beigām? Kādēļ man jāzina mīļotā vīrieša konta nožēlojamais stāvoklis? Viņš ir gana apsviedīgs un visu vēl par labu vērsīs. Ir simtiem dzīves sīkumu, kas bendē nervus, bet uz mums tieši neattiecas. Kādēļ tajos iedziļināties? Robi valodā palīdz aptvert, ka pasauli nesalāpīsim un tādēļ nav vērts iespringt. Tāpat arī mēs neviens neesam staigājoša enciklopēdija. Nezini, kur dzimis Lotreks vai apglabāts van Gogs? Robus zināšanās var aizplīvurot ar nepilnīgām valodas zināšanām, gluži tāpat kā pareizrakstības kļūdas īsziņās.
Dažreiz svešvaloda palīdz iegūt laiku. Savulaik kolēģis mani lūdza talkā tulkot sarunas ar klientiem. Viņš mani jau iepriekš brīdināja, lai nemulstu, ja viņš pārjautās – tā, it kā nebūtu sapratis tulkojumu. Viņš bija apķērīgs un visu saprata, pirms vēl teikums bija līdz galam iztulkots, bet viņam vajadzēja laiku, lai apdomātu otra nolūkus un savu atbildi. Attiecības gan nav nekāds diplomātu saiets, tomēr arī tur reizumis pauze var nākt par labu, piemēram, kad mērs ir pilns, rokas iet pagaisu un asāks vārds pār lūpām grasās pasprukt ,– nesmuks vārds, par kuru vēlāk pašam būs kauns, prātā nāks ar milisekundes nobīdi, tomēr kādreiz ar to pietiek, lai viņu norītu un ar to pašu aiztaupītu sekojošo kaunu vai, vēl ļaunāk, pilnīgu fiasko. Ja vārds tomēr pasprūk, tā arī vēl nav nekāda katastrofa. Franču valodā pat lamuvārds skan jaukāk. Vai katrā valodā ir vārdi, kas netiek uztverti kā personisks apvainojums, un, galu galā, – vienmēr jau paliek atruna: „Vai, es nemaz nezināju, ko tas nozīmē!”
Neverbālā komunkācija ir fantastiska lieta – cilvēki runā pat tad, ja neviens vārds pār lūpām nenāk. Tādas spēcīgas emocijas kā laime, bailes, pārsteigums vai vilšanās katrā no mums izraisa neverbālus ķermeņa signālus. Pētījumi rāda, ka mēs, vērtējot otra uzstāšanos, 55% sprieduma balstām uz ķermeņa valodu un to, cik tā ir izteiksmīga. Tikai 7% vēsts tiek vērtēti pēc izteiktā vārda. Ne mazāk pārsteidzoši – lai nonāktu pie šāda vērtējuma, sarunas partnerim no pirmā acu kontakta līdz slēdzienam pietiek ar nepilnām 5 sekundēm. Zinot ķermeņa signālus, mēs precīzāk spējam atkodēt un interpretēt otra žestus un grimases, kā arī kontrolēt savus neverbālos signālus un tos mērķtiecīgi likt lietā. Kad valodas resursu ir mazāk, gribot negribot nākas uztrenēt neverbālās komunikācijas iemaņas, kuru nozīmi kā privātajā, tā publiskajā telpā par zemu nav iespējams novērtēt. Universāla patiesība – visvieglāk otra simpātijas iegūt ar atvērtu ķermeņa stāju un smaidu sejā, signalizējot – esmu uzticams un ieinteresēts kontaktā. Uzticību var arī iegūt, otram pielāgojot balss toni, mīmiku un žestus. Tas rada vienotības sajūtu. Protams, jāņem vērā katras zemes atšķirības. Tas attiecas arī uz distanci. Pateicoties globalizācijai, atšķirības gan zūd. Piemēram, apskāviens un skūpsts uz vaiga jau sen vairs nav franču privilēģija vien.
Kad esi svešā vidē un ar ierobežotu vārdu bagāžu, tu ne tikai uzmanīgi seko katrai grimasei drauga sejā, bet vērīgi uztver arī apkārt notiekošo – bezbēdību, ar kādu puse dienas tiek notriekta sarunās kafejnīcas terasē, manieri, ar kādu cilvēki satiekas un atvadās, kā valkā šalli un saulesbrilles, un ļoti elastīgo attieksmi pret norunāto laiku. Tas, protams, nevar palikt bez sekām. Lietišķa latviešu sieviete, kas redzēta tikai zemās kurpēs un zēngalviņu, ataudzējusi matus? Uzvilkusi laiviņas? Kostīmu nomainījusi pret puķainiem, vējā viegli plandošiem svārciņiem? Sev neierastā kārtā smaida pa visu seju? Iemesls? Pusgadu nodzīvoja pie sava franču drauga! Bet varbūt spāņu?
Pat tad, ja valodu pārvaldi labi un nav ne mazāko aizdomu, ka tev varētu pārmest gribas vai inteliģences trūkumu, svešā valoda nekas nebūs mātes valoda, kas nav iemesls skumjām vai kompleksiem, bet manevru brīvībai. Kāds pateica nepieklājīgu jociņu? Tev nav jāsmejas viņam līdz. Ja viņš tevi ir nokaitinājis, tu pat vari pārjautāt, ko cilvēks ar to gribēja teikt: „Atkārtojiet, lūdzu, lēnāk!“ Ne katrs ir tā vērts, lai dancotu pēc viņa stabules. Valoda piedāvā dabisku buferzonu, ais kuras paglābties un palikt pašam.
