Tu skaties filmu un raudi? Nē, tas nebūt nav apkaunojums arī tad, ja esi vīrietis. Sievietēm nav sevi jāasociē ar grūtniecēm, kurām ir lielas hormonu svārstības, tikai tāpēc, ja filmas laikā jāraud. Ko tas par tevi liecina?
Tie cilvēki, kuri prot just līdzi patiesi ir īpaši. Galu galā – cik daudzi mūsdienās vispār neparaugās uz otru, nemēģina palīdzēt vai iedomāties sevi cita vietā, cik daudz mūsdienās ir cilvēku, kuriem empātija ir pilnīgi svešs jēdziens? Šādi cilvēki nekad neiejūtas otra „ādā” un nepalīdz uzlabot dzīvi vai situācijas ne citiem, ne patiesībā arī paši sev. Viņi nespēj sajust to, kā jūtas citi un pat nevēlas mēģināt to darīt.
Patiesībā spēja just līdzi citiem cilvēkiem parāda spēku, turklāt ļoti stipri. Ja kādam cilvēkam dzīvē klājies grūti vai, piemēram, filmas sižets tev liek padomāt par šī cilvēka jūtām, emocijām, iespaidiem, tas daudz par tevi izsaka. Tas nozīmē, ka esi pietiekami stiprs, lai izturētu sāpes vai arī tu esi stiprs citu cilvēku dēļ, tu spēj būt viņu drošais balsts. Tu saproti to, kas notiek ar cilvēku un sajūti viņa jūtas. Spēja just līdzi, pārdzīvot par otru nav vājuma pazīme pat tad, ja mēs runājam par izdomātu filmas varoni, izdomātu stāstu un situāciju. Tas liecina par to, ka tev ir laba sirds, ka tu neslīgsti savā egoismā un necel sevi uz pjedestāla. Tieši tāpat ir tad, ja slauki aizkustinājuma asaras, kad filmas beigas ir laimīgas. Tu izjūti emocijas, tu saisti tās ar sevi un izdzīvo tās.
Turklāt asaras filmas laikā – tās liecina par vēl kaut ko. Tu esi pietiekami stiprs, lai pakritis spētu piecelties atkal un atkal, kā arī tu lieliski spēj atšķirt izdomātu stāstu no realitātes. Ikkatrā no tiem tu spēj atrast morāli – kaut ko, kas liks tev pārdomāt ko būtisku vai, iespējams, apdomāt ko tādu, kas iepriekš šķitis kas pilnīgi nesvarīgs.
Protams, nereti nav jāiztēlojas otra sāpes, jo filmās mēdzam saredzēt arī paši sevi. Piemēram, ir filmas tēls, kurš pārdzīvo tieši to, ko tu šobrīd vai kaut kad savā pagātnē. Tas liek atkal domāt par sevi, savu sāpi un pārdzīvojumu, tas liek vēlreiz paskatīties acīs visai emociju gammai, ko izjūti vai esi izjutis šo situāciju pārdzīvojot. Un patiesībā tas arī ir tavs spēks, ja tu spēj paraudzīties pagātnē, atcerēties un vēlreiz dziedēt iegūtās rētas.
Taču mēdz būt arī pārmērības. Cilvēki mēdz arī raudāt vai izjust īpaši spēcīgas emocijas filmu laikā tāpēc, ka filma ir īpaši laba, tajā ir daudz pārsteidzošu atklājumu vai varbūt vienkārši tā ir ļoti aizraujoša. To sauc par Stendāla sindromu, kas nozīmē, ka mākslas darbs/filma tev „pieskaras”, tevi ietekmē tik ļoti un tādā mērā, ka tas ietekmē tevi ne tikai emocionāli, bet pat fiziski. Šī sindroma baisākās izpausmes ir ģīboņi, trīsas, galvas reiboņi un pat halucinācijas.
Īss rezumē – priecājies par to, ja filmas laikā raudi, neslēp savas asaras un aizkustinājumu, jo tas parāda, ka esi spēcīgs cilvēks, tas parāda, ka tev ir laba sirds, ka tu esi spējīgs domāt ne tikai par sevi!
