Katru gadu kaitēkļi noposta kokus un krūmus, un tas sagādā krietnas neērtības dārzu īpašniekiem, kā arī traucē veiksmīgai koku un to augļu attīstībai. Bojājumu vietās ir atrodami pieauguši kukaiņi, kāpuri, redzami grauzumi, caurumi un tīklojumi. AS „Latvijas valsts meži” (LVM) stādu eksperte Laima Zvejniece brīdina par bīstamākajiem kaitēkļiem un pārliecina, ka ar tiem var cīnīties, izmantojot dažādus efektīvus un tautā pārbaudītus līdzekļus.
Visbiežāk kaitēkļi uzbrūk novājinātiem kokiem un krūmiem, galvenokārt nodarot bojājumus to saknēm, mizai, skujām un lapām, tos apgraužot vai izsūcot šūnsulu. Skuju kokiem kaitēkļi parasti uzbrūk masveida savairošanās gados, kad ir bijuši sevišķi labvēlīgi apstākļi, piemēram, siltas un mitras ziemas.
Kaitēkļi aktivizējas līdz ar augu veģetācijas perioda sākumu (laiku, kad augos aktīvi noris dzīvības procesi) un savu darbību izbeidz veģetācijas perioda beigās. Kaitēkļu lielāka savairošanās mēdz būt atšķirīga pa gadiem. Tā ir atkarīga no dabā notiekošajiem klimatiskajiem apstākļiem un kopējās “barības ķēdes”. Piemēram, maijvabolei masveida savairošanās mēdz būt ik pa 4 gadiem, kas atbilst maijvaboles kāpuru un pieaugušu vaboļu pilnam attīstības ciklam.
Visbīstamākie kaitēkļi, ar ko var nākties saskarties, ir sakņu kaitēkļi. To starpā izplatītākie ir maijvaboļu un jūnijvaboļu kāpuri, kuri nograuž augu saknes. Tādējādi augi sāk nīkuļot un aiziet bojā.
Zīmīgus bojājumus izraisa arī dažādu tautiņu kāpuri Tie bojā gan augu saknes, gan virszemes daļas – skujas, lapas, pumpurus un augļus.
Skuju un lapu kaitēkļi atpazīstami ar to nodarīto bojājumu īpatnībām. Visizplatītākās ir laputis, kas sūc augu lapas un skujas. Augu virszemes daļas bojā arī tīkllapsenes, zāģlapsenes, hermesi un ērces. Savukārt viens no bīstamākajiem skuju koku kaitēkļiem, kas mežos bojā jauno stādu sakņu kaklu un stumbriņu, ir priežu lielais smecernieks.
Arī meža zvēri var kaitēt gan kokiem, gan krūmiem, aplaužot to zarus, galotnes, noberžot ar ragiem mizu, vai pat nograužot tos līdz saknei. Stirnas bieži vien apgrauž tūju dzīvžogus, toties zaķi ir iemīļojuši bojāt ābeles, cidonijas, ozolus un bērzus. Lai pasargātu kokus un krūmus no meža zvēru izdarītā kaitējuma, ir vērts uzstādīt žogu, vai apkārt katram kokam aplikt speciālus aizsargus.
Cīnīties pret kaitēkļiem var arī ar profilaktiskiem pasākumiem. Stādot kokus, jācenšas nesabiezināt stādījumus, tiem ir jābūt tīriem no nezālēm, un augiem ir jābūt spēcīgiem. Jāievēro pareiza augu mēslošana, tos nepārmēslojot, bet arī nebadinot. “Lai cīnītos ar kaitēkļiem, ķimikālijas ne vienmēr būs labākā izvēle. To apkarošanai var izmantot dabīgos kaitēkļu ienaidniekus, piemēram, izlaižot siltumnīcā plēsējērci, kura iznīdēs tīklērci, vai arī pangodiņu, kurš cīnās ar utīm. Ķiršu mušu apkarošanai lieliski palīdzēs trihogrammas (spožlapsenītes) augļu koku tinējs. Svarīgākais ir ievērot to izlaišanas laiku, kā arī atcerēties, ka to izmantošanas laikā nedrīkst lietot ķimikālijas,” stāsta Laima Zvejniece. Tautas līdzekļu piedāvājums kaitēkļu apkarošanā ir plašs.
Lai atbaidītu kaitēkļus, ieteicams izmantot repelentus – vielas ar specifisku aromātiem, kas atbaida dzīvniekus, bet ir nekaitīgi cilvēkam. Piemēram, plantskidu (žāvēti asiņu milti) vai cervakolu (kvarca smilsmaisījums), kuri lieliski iedarbosies, pasargājot skuju koku stādījumus no meža zvēriem. Dekoratatīvos krūmus, it īpaši ziedaugus, var pasargāt, lietojot skuju pulveri.
