Cilvēks, kurš dzīvē pieklājīgi sasveicinās ar kaimiņu, palīdz vecmāmiņai pārnest somas un nekad neko ļaunu nepateiktu svešiniekam acīs, internetā reizēm uzraksta komentāru, kuru dzīvē nekad neuzdrošinātos pateikt. Kāpēc ekrāns tik ļoti maina mūsu uzvedību? Atbilde nav tikai “cilvēki internetā ir ļauni”. Anonimitāte, distance un sociālo tīklu vide var samazināt tās psiholoģiskās bremzes, kas ikdienā palīdz mums kontrolēt savu rīcību. Kāpēc labi cilvēki dara briesmīgas lietas internetā? Anonimitātes toksiskā neirozinātne
Iedomājies divas situācijas.
Pirmajā tu stāvi cilvēkam pretī. Tu redzi viņa seju, dzirdi balsi un redzi, kā viņš reaģē uz taviem vārdiem.
Otrajā tu sēdi viens pats istabā, skaties uz ekrānu un raksti komentāru cilvēkam, kuru, iespējams, nekad dzīvē nesatiksi.
Vārdi var būt vienādi, taču psiholoģiskā situācija ir pilnīgi cita.
Tieši šeit sākas viens no interesantākajiem interneta paradoksiem: kāpēc cilvēks, kurš ikdienā nav agresīvs, digitālajā vidē var kļūt ārkārtīgi nežēlīgs?
Ekrāns izņem no situācijas cilvēka seju
Viens no svarīgākajiem faktoriem ir empātijas saikne ar otru cilvēku.
Sarunājoties klātienē, mēs nepievēršam uzmanību tikai vārdiem. Mēs redzam sejas izteiksmi, ķermeņa valodu, dzirdam balss toni un uztveram reakciju.
Ja pasakām kaut ko aizvainojošu un redzam, ka otram cilvēkam acīs parādās sāpes, mūsu smadzenes saņem tūlītēju sociālu atgriezenisko saiti.
Komentāru sadaļā šī reakcija bieži pazūd.
Tu uzraksti: “Tu izskaties briesmīgi.”
Taču tu neredzi cilvēku, kurš pēc tam noliek telefonu malā un jūtas slikti.
Ekrāns padara otru cilvēku abstraktāku.
Anonimitāte samazina sajūtu, ka par savu rīcību būs jāatbild
Anonimitāte pati par sevi nepadara cilvēku agresīvu.
Taču tā var samazināt sociālās sekas, kuras parasti ierobežo mūsu uzvedību.
Ja tu apvainotu kolēģi viņa sejas priekšā, tu zinātu, ka pēc tam jums būs jāsatiekas. Viņš varētu atbildēt, citi cilvēki varētu nosodīt tavu uzvedību, un attiecības varētu mainīties.
Anonīmā kontā šīs sekas šķiet daudz tālākas.
Tieši tāpēc internetā cilvēks var sev pateikt: “Neviens tāpat nezina, kas es esmu.”
Un šī doma dažkārt kļūst par psiholoģisku atļauju darīt to, ko klātienē viņš pats sev neļautu.
Mūsu smadzenēm ir grūtāk izjust empātiju pret “profilu” nekā pret cilvēku
Sociālajos tīklos mēs bieži nesatiekam cilvēku pilnā nozīmē.
Mēs redzam fotogrāfiju, lietotājvārdu, dažus teikumus un viedokli.
Smadzenēm ir vieglāk reaģēt uz abstraktu tēlu nekā uz dzīvu cilvēku, kura emocijas redzam tieši.
Tāpēc strīdā internetā pretinieks ātri var kļūt nevis par cilvēku, bet par “to idiotu komentāros”.
Kad cilvēks tiek reducēts līdz vienam viedoklim, empātijai kļūst mazāk vietas.
Dusmas internetā var kļūt par sava veida atlīdzību
Šeit parādās vēl viens interesants aspekts.
Sociālo tīklu platformas ir veidotas tā, lai cilvēki iesaistītos. Komentārs, reakcija, atbilde vai strīds rada aktivitāti.
Ja cilvēks uzraksta asu komentāru un saņem desmit atbildes, viņš pēkšņi iegūst uzmanību.
Ja viņa komentāram seko reakcijas, var rasties sajūta, ka viņa uzvedība “darbojas”.
Tas nenozīmē, ka smadzenes vienkārši “izdala dopamīnu, kad cilvēks ir ļauns”. Realitāte ir sarežģītāka.
Taču sociālā uzmanība, atzinība un sajūta, ka esi pamanīts, var pastiprināt uzvedību.
Ja agresīvs komentārs izraisa spēcīgu reakciju, cilvēks var iemācīties, ka tieši šādā veidā iespējams iegūt uzmanību.
Kāpēc cilvēks internetā kļūst daudz drosmīgāks?
Pastāv jēdziens tiešsaistes dezinhibīcija.
Vienkāršāk sakot, tas nozīmē, ka internetā cilvēki dažkārt dara vai saka lietas, kuras klātienē būtu daudz piesardzīgāki darīt.
To var veicināt anonimitāte, fiziskā distance, aizkavēta atgriezeniskā saite un sajūta, ka virtuālā vide nav “īsta”.
Un te ir interesants paradokss.
Šī pati parādība var radīt ne tikai agresiju.
Cilvēks internetā var arī daudz vieglāk pastāstīt par savu depresiju, atzīties bailēs, meklēt palīdzību vai uzrakstīt kaut ko ļoti personīgu.
Tātad anonimitāte dažkārt noņem ne tikai agresijas bremzes, bet arī kautrības un kauna bremzes.
Grupā pazūd vēl viena svarīga bremze
Iedomājies, ka desmit cilvēki komentāros sāk apsmiet vienu personu.
Kādam vienpadsmitajam cilvēkam var rasties sajūta, ka šāda uzvedība ir pieņemama.
Viņš pievienojas.
Tad pievienojas vēl kāds.
Pamazām izveidojas grupa, kurā agresīva uzvedība kļūst par normu.
Šo procesu var pastiprināt tā sauktā sociālā identitāte – cilvēks sāk vairāk uztvert sevi kā konkrētās grupas dalībnieku, nevis kā individuālu cilvēku, kurš pats atbild par saviem vārdiem.
Rezultātā rodas bīstams mehānisms: “Ja visi tā dara, tad laikam arī es drīkstu.”
Kāpēc gudri cilvēki arī iekrīt šajā slazdā?
Tāpēc, ka tas nav intelekta jautājums.
Cilvēks var būt ļoti izglītots, profesionāli veiksmīgs un empātisks ikdienā, bet konkrētā digitālajā situācijā tomēr reaģēt impulsīvi.
Nogurums, dusmas, stress, aizkaitinājums un vēlme aizstāvēt savu grupu var ietekmēt spriestspēju.
Turklāt sociālie tīkli bieži piedāvā tikai dažas sekundes, lai reaģētu.
Tu izlasi provokatīvu virsrakstu.
Sadusmojies.
Uzraksti komentāru.
Un tikai pēc tam, iespējams, saproti, ka neesi pat izlasījis visu rakstu.
Internets dažkārt parāda nevis mūsu “īsto seju”, bet mūsu sliktāko impulsu
Ir vilinoši teikt: “Internetā viņš beidzot parādīja, kāds patiesībā ir.”
Taču arī tas nav tik vienkārši.
Cilvēks nav tikai viņa sliktākais komentārs.
Mēs visi dažkārt sakām lietas dusmās, reaģējam pārāk asi vai nožēlojam impulsīvu rīcību.
Svarīgāks ir uzvedības modelis.
Ja cilvēks regulāri pazemo citus, apzināti provocē, draud un nekad neuzņemas atbildību, tas jau daudz vairāk pasaka par viņa uzvedību.
Viens neveiksmīgs komentārs vēl nav cilvēka pilns raksturojums.
Kā atgūt empātiju pirms nospied “Publicēt”?
Ir viens ļoti vienkāršs triks: iedomājies, ka cilvēks stāv tev priekšā.
Vai tu to pašu teiktu viņam acīs?
Ja atbilde ir “nē”, iespējams, komentārs nav jāpublicē.
Vēl labāk – pirms ļoti emocionālas atbildes nogaidi dažas minūtes. Izlasi savu tekstu vēlreiz un pajautā sev, ko tu patiesībā vēlies panākt.
Vai vēlies kaut ko paskaidrot?
Vai vēlies pierādīt, ka tev ir taisnība?
Vai arī vienkārši vēlies, lai otram cilvēkam sāp?
Šie ir trīs ļoti atšķirīgi mērķi.
Varbūt īstā problēma nav anonimitāte, bet distance
Internets pats par sevi cilvēkus nepadara sliktus.
Tas vienkārši rada vidi, kurā dažas mūsu sociālās bremzes kļūst vājākas.
Mēs neredzam sejas. Nedzirdam balsis. Neredzam tūlītēju reakciju. Dažkārt nezinām neko par cilvēka dzīvi ārpus viena komentāra.
Un tad ir ļoti viegli aizmirst pašu svarīgāko:
aiz katra profila, fotogrāfijas un lietotājvārda atrodas cilvēks.
Cilvēks ar savām bailēm, kompleksiem, priekiem, problēmām un dienām, par kurām tu neko nezini.
Varbūt nākamreiz, kad gribas uzrakstīt kaut ko īpaši nežēlīgu, pietiek uz sekundi iztēloties cilvēku otrā ekrāna pusē.
Iespējams, tieši šī viena sekunde ir tā psiholoģiskā bremze, kas internetā visbiežāk pazūd.
Kāpēc labi cilvēki dara briesmīgas lietas internetā? Anonimitātes toksiskā neirozinātne
