Vai Napoleons patiešām bija ārkārtīgi mazs? Vai vikingi nēsāja ragainas ķiveres? Vai cilvēki viduslaikos domāja, ka Zeme ir plakana? Daļa no tā, ko gadiem ilgi esam uzskatījuši par vēsturisku faktu, patiesībā ir mīts, pārspīlējums vai vēlāk radīts stāsts. Un dažus no tiem mēs joprojām atkārtojam tikai tāpēc, ka “tā taču mācīja skolā”. Lielākie vēstures meli, kuriem tu joprojām tici (jo tev tā mācīja skolā)
Vēsture nav tikai datumu, karaļu un kauju saraksts.
Tā ir arī stāstu kolekcija – un stāsti laika gaitā mēdz mainīties. Dažkārt kāds notikums tiek vienkāršots, citreiz leģenda kļūst par “faktu”, bet vēl citā gadījumā populārā kultūra rada priekšstatu, kas nekad nav bijis īsti patiess.
Tas nenozīmē, ka viss, ko mācījāmies skolā, ir meli. Tieši pretēji – skolas vēstures stundās sarežģīti notikumi bieži tiek pasniegti vienkāršotā veidā, lai tos būtu iespējams saprast.
Taču ir vairāki ļoti populāri vēstures mīti, kuriem cilvēki tic vēl šodien.
“Napoleons bija ļoti mazs”
Šis, iespējams, ir viens no slavenākajiem vēsturiskajiem mītiem.
Napoleonu Bonapartu bieži attēlo kā ārkārtīgi mazu vīrieti, kurš dusmīgi skatās uz pasauli no “maza auguma”.
Taču patiesība ir daudz garlaicīgāka.
Napoleona augums, visticamāk, bija aptuveni 1,68 metri – viņa laikmetam tas nebija nekas ārkārtējs. Mīts par viņa ārkārtīgi mazo augumu daļēji saistīts ar atšķirībām starp franču un britu mērvienībām, kā arī vēlākām karikatūrām.
Britu karikatūristiem bija ļoti izdevīgi attēlot Francijas imperatoru kā mazu, niknu cilvēciņu.
Tā radās tēls, kas saglabājies līdz mūsdienām.
“Vikingi nēsāja ragainas ķiveres”
Ja pajautā bērnam uzzīmēt vikingu, pastāv liela iespēja, ka viņš uzzīmēs bārdu, cirvi un ķiveri ar ragiem.
Problēma?
Nav pārliecinošu pierādījumu, ka vikingi kaujās būtu regulāri izmantojuši šādas ķiveres.
Ragainas ķiveres daudz vairāk pieder modernajai kultūrai nekā vikingu laikmetam. Šis tēls īpaši nostiprinājās 19. gadsimtā, kad Eiropā pieauga interese par romantizētu vikingu un skandināvu pagātni.
Tātad nākamreiz, kad redzi vikingu ar ragiem, atceries – tas, visticamāk, ir mākslinieka iztēles, nevis vēsturiska rekonstrukcija.
“Viduslaikos visi domāja, ka Zeme ir plakana”
Šis mīts ir īpaši izturīgs.
Bieži tiek stāstīts, ka senie un viduslaiku cilvēki ticēja, ka Zeme ir plakana, bet tikai vēlākie zinātnieki pierādīja pretējo.
Taču realitāte ir sarežģītāka.
Izglītotajā Eiropas pasaulē jau senajā Grieķijā bija zināšanas un argumenti par Zemes sfērisko formu. Arī viduslaiku izglītotajās aprindās Zemes apaļums nebija nekāda revolucionāra ideja.
Protams, ne katrs cilvēks viduslaikos bija informēts par astronomiju.
Taču apgalvojums, ka “visi ticēja plakanai Zemei”, ir vienkārši pārāk vienkāršots.
“Kolumbs pierādīja, ka Zeme ir apaļa”
Saistībā ar iepriekšējo mītu bieži parādās arī šis stāsts.
It kā Kristofors Kolumbs devies ceļojumā, lai pierādītu, ka Zeme ir apaļa.
Taču Kolumba laikmeta izglītotajiem cilvēkiem Zemes sfēriskums nebija jauns atklājums.
Viņa strīds galvenokārt bija par Zemes izmēru un attālumu līdz Āzijai, nevis par to, vai planēta vispār ir apaļa.
Kolumbs kļūdījās aprēķinos par Zemes izmēru, un viņa ceļojums beidzās ar sastapšanos ar Amerikas kontinentiem, nevis ar plānotā maršruta sasniegšanu uz Āziju.
“Marija Antuanete teica: “Lai viņi ēd kūkas””
Šī frāze ir kļuvusi par simbolu aristokrātijas vienaldzībai pret tautas ciešanām.
Taču nav pārliecinošu pierādījumu, ka Marija Antuanete patiešām būtu to teikusi.
Frāze saistīta ar franču rakstnieka Žana Žaka Ruso darbiem, kuros līdzīgs izteiciens parādās saistībā ar kādu vārdā nenosauktu princesi.
Vēlāk šis teiciens tika sasaistīts ar Mariju Antuaneti.
Tātad ļoti slavenais citāts, iespējams, nekad nav izskanējis no viņas mutes.
“Cilvēki viduslaikos nomira 30 gadu vecumā”
Šeit ir ļoti svarīga nianse.
Viduslaiku cilvēku vidējais paredzamais dzīves ilgums patiešām bija daudz zemāks nekā mūsdienās, taču tas nenozīmē, ka cilvēks 30 gadu vecumā jau tika uzskatīts par vecu.
Vidējo rādītāju būtiski samazināja ļoti augstā zīdaiņu un bērnu mirstība.
Ja cilvēks izdzīvoja bērnību, viņš varēja nodzīvot 50, 60 vai pat vairāk gadu.
Tāpēc frāze “viduslaikos visi nomira 30 gadu vecumā” ir ļoti maldinoša.
“Pirāti lika cilvēkiem staigāt pa dēli”
Filmās tas izskatās iespaidīgi: pirāts piespiež gūstekni uzkāpt uz dēļa, kas izvirzīts virs kuģa, un tad upuris nokrīt jūrā.
Taču nav pierādījumu, ka staigāšana pa dēli būtu bijusi izplatīta pirātu sodīšanas metode.
Ir zināmi atsevišķi vēsturiski gadījumi, taču populārais tēls ir daudz vairāk saistīts ar literatūru un vēlākajām filmām nekā ar ikdienas pirātu dzīvi.
Citiem vārdiem – Holivuda šeit ir paveikusi savu darbu.
“Senie romieši izmantoja īkšķi, lai izlemtu gladiatora likteni”
Mūsdienu filmās skatītāji paceļ vai nolaiž īkšķi, lai izlemtu, vai uzvarētajam gladiatoram jādzīvo.
Taču vēsturnieki joprojām diskutē par to, kā tieši šādi žesti tika izmantoti senajā Romā.
Nav pamata uzskatīt, ka mūsdienu “īkšķis uz augšu – dzīvo, īkšķis uz leju – mirst” sistēma būtu precīza senās Romas tradīcijas kopija.
Šis ir labs piemērs tam, kā modernā kultūra var radīt ļoti pārliecinošu “vēsturisku faktu”.
“Vikingu dzērāji izmantoja galvaskausus kā kausus”
Vēl viens ļoti populārs mīts.
Stāsts par mežonīgiem vikingiem, kuri svinībās dzēra no ienaidnieku galvaskausiem, izklausās lieliski – vismaz kino scenāristiem.
Taču šī ideja lielā mērā radusies no nepareizi interpretēta senā teksta un vēlāk kļuva par daļu no romantizētā vikingu tēla.
Tas nenozīmē, ka vikingu laikmets bija mierīgs un civilizēts.
Vienkārši galvaskausa kauss, visticamāk, ir vairāk leģenda nekā tipisks vikingu sadzīves priekšmets.
“Einšteins skolā bija slikts matemātikā”
Šis mīts ir īpaši populārs motivācijas stāstos.
To bieži izmanto, lai pateiktu: “Pat ģēnijs skolā bija slikts matemātikā!”
Taču šis stāsts neatbilst realitātei.
Alberts Einšteins matemātikā nebija neveiksmīgs skolēns. Viņš jau jaunībā demonstrēja ļoti labas matemātiskās spējas.
Iespējams, mīts radās no pārpratumiem par viņa skolas gaitām un vērtēšanas sistēmām.
Tātad šis nav stāsts par skolnieku, kurš slikti mācījās matemātiku un vēlāk kļuva par ģēniju.
Kāpēc šādi mīti ir tik grūti iznīdējami?
Tāpēc, ka labs stāsts bieži uzvar sarežģītu patiesību.
“Napoleons bija mazs” ir vieglāk atcerēties nekā skaidrojumu par dažādām mērvienībām, karikatūrām un vēsturisko kontekstu.
“Viduslaiku cilvēki domāja, ka Zeme ir plakana” ir vienkāršs stāsts par nezināšanu un progresu.
“Vikingi nēsāja ragainas ķiveres” ir vizuāli neaizmirstams tēls.
Taču vēsture reti ir tik vienkārša.
Tā sastāv no pretrunām, nepilnīgiem avotiem, dažādām interpretācijām un cilvēkiem, kuri paši ne vienmēr zināja, kas īsti notiek.
Tāpēc nākamreiz, kad dzirdi “visi zina, ka tā bija”…
…varbūt ir vērts uzdot vienu vienkāršu jautājumu: “Bet vai tiešām?”
Tas nenozīmē, ka skolā tev mācīja melus.
Tas nozīmē, ka vēsture ir daudz sarežģītāka par skolas mācību grāmatas vienu rindkopu.
Un dažkārt visinteresantākie vēstures stāsti sākas tieši tajā brīdī, kad mēs saprotam, ka tas, ko uzskatījām par faktu, patiesībā bija tikai mīts, kas pārāk ilgi izklausījās pēc patiesības.
Lielākie vēstures meli, kuriem tu joprojām tici (jo tev tā mācīja skolā)
