Visejošākais darbinieku darba vietā zagto preču topā ir biroja papīrs, un īpaši bieži tas zūd pavasara mēnešos, kad augstskolās jānodod diplomdarbi, atsaucoties uz drošības pakalpojumu kompānijas “G4S” aptauju, vēsta LNT raidījums “900 sekundes”.
Bieži no birojiem pazūd arī lineāli, pildspalvas un dzēšgumijas.
“Pirmajā brīdī liekas tāds sīkums. Daudz uzņēmumi uzsvēra, ka tās nav nopietnas lietas. Bet citā jautājumā jautājām, cik no preču apgrozījuma varētu tikt izlietots nelietderīgi vai nozagtas, un uzņēmumi apstiprināja, ka tie ir 10-20% no viņu apgrozījuma,” stāstīja drošības eksperts, “G4S” pārstāvis Jānis Ābele.
Tātad sanāk, ja summa, kas tika maksāta par nozagtajām precēm, ir 500 eiro mēnesī, tad gadā tie jau būtu 6000 eiro vienā uzņēmumā.
Vēl darbinieki mēdz zagt mazgāšanas līdzekļus un, lai neizskatītos aizdomīgi, iepilda tos citā traukā. Savukārt, piemēram, pārtikas ražošanas uzņēmumos gaļu uzliekot uz vēdera, aptinot skoču un uzliekot virsū drēbes.
Parasti uzņēmuma vadītāji par šādu pārkāpumu izrāda brīdinājumu un tikai retos gadījumos atlaiž no darba, taču cita situācija ir, kad zādzība notiek uzņēmumā, kur ražo ko garšīgu. Tad darba devēji gandrīz bez brīdinājuma atlaiž no darba bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Taču uzņēmumu vadītāji policiju šādu lietu risināšanā neiesaista.
Tikmēr sociālās psiholoģijas eksperti uzskata, ka, nevēršoties policijā, uzņēmumu vadītāji tādā veidā aizsargā arī savu reputāciju.
“Ja tagad sāksies darīšana ar policiju, citi arī uzzinās, kā to var darīt. No otras puses, ja tas izskanēs publiski, tad domās, kas jūs esat par vadītāju komandu, ja jūsu organizācijā kaut kas var notikt,” skaidroja Ivars Austers, Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors.
Savukārt cilvēki, kuri zog darba vietās, visticamāk, mierina sevi ar domu, ka darījuši ko tādu, lai cīnītos ar netaisnīgumu savā darba vietā – tā vērtē eksperti. Un, jo vieglāk uzbūvēt abstraktas domāšanas kategorijas, piemērām, nevis zogu, bet atjaunoju taisnīgumu, jo vieglāk šo robežu pārkāpt un kļūt par zagli.
