Neiekarotās virsotnes pieveikt traucē tehniskās grūtības, skarbi laikapstākļi un vietējie likumi, kas dažkārt aizliedz kāpšanu noteiktā augstumā, tomēr tieši izaicinājums sasniegt nezināmo un līdz šim neaizsniegto piesaista bezbailīgos piedzīvojumu meklētājus, vēsta kanāls “National Geographic”. Neiekarotās virsotnes, kas vilina ekstrēmo sajūtu cienītājus
Kaut arī šo kalnu neiekarotais statuss piešķir tiem īpašu pievilcību, vienlaikus tas rada arī nopietnus riskus. Piemēram, lielā augstumā laikapstākļi var strauji mainīties. Arī ledāji, sniega sega un stāvas nogāzes prasa augstu kāpšanas prasmju līmeni. Katrs, kurš kaut reizi ir bijis augstu kalnos, noteikti ir izjutis skābekļa trūkumu. Tas var izraisīt ne tikai aizdusu, reiboņus vai dezorientāciju, bet arī augstuma slimību, kas nereti izpaužas kā samaņas zaudēšana vai pat elpošanas un sirdsdarbības izbeigšanās.
Alpīnistiem šādu virsotņu pievarēšana ir ne vien fizisks, bet arī garīgs izaicinājums. Tā viņi sasniedz dažādus personiskos mērķus. Kāpšana prasa ievērojamu pašdisciplīnu, paškontroli, motivāciju, arī pacietību un noturību, jo kalnos sasniegumi nāk lēni – kāpieni ir ilgi un grūti un bieži nepieciešama vairākas dienas vai pat nedēļu ilga piepūle.
Ir uzņemts daudz filmu par kalnos kāpējiem, viņu piedzīvojumiem un atklāsmēm, kas ieskatās spraigu lēmumu pieņemšanā, spējā saglabāt mieru bīstamās situācijās un cilvēka saiknē ar dabu, tās plašumu un vienlaikus – trauslumu.
Viena no pēdējo gadu veiksmīgākajām dokumentālajām filmām par kāpšanu kalnos ir Džimija Čina kino meistardarbs “Brīvais kāpiens” (“Free Solo”), kas 2019. gadā saņēma arī “Oskara” balvu. Tā stāsta par izcilā alpīnista Aleksa Honolda kāpienu 900 metrus augstajā “El Kapitanas” klintī bez jebkāda nodrošinājuma.
Kanāls “National Geographic” piedāvā iepazīties ar pasaulē augstākajām neiekarotajām virsotnēm un to glabātajiem noslēpumiem!
Neveiksme pēc neveiksmes
Uz Butānas un Tibetas robežas atrodas “Kangkar Punzum” kalns. Tā augstums ir aptuveni 7570 metri, kas to padara par 40. augstāko virsotni un augstāko kalnu pasaulē, kurā vēl neviens nav uzkāpis. Vairāki drosmīgi, bet neveiksmīgi mēģinājumi sasniegt neiekarojamā milža virsotni tika veikti 20. gadsimta 80. gados.
1985.gadā ekspedīcijas grupa no Japānas desmit cilvēku sastāvā sāka savu ceļojumu augšup pa “Kangkar Punzum” centrālo jeb dienvidu grēdu. Nonākuši 5220 metru augstumā, viņi secināja, ka uzkāpt kores augšējā daļā būs pārāk sarežģīti. Tā vietā viņi veica rietumu grēdas izlūkošanu, lai redzētu, vai tā būs vieglāka. Tā nebija un viņi atgriezās sākotnējā dienvidu grēdā.
Pēc ekspedīcijā pavadītām jau 23 dienām komanda beidzot šķērsoja sniega kupolu 6490 metru augstumā un izveidoja tur nometni, šo vietu nosaucot par Dinozauru grēdu. Tad viņi pievarēja vēl divus stāvus klinšu kāpienus, apmetoties nu jau 6880 metru augstumā.
Par nelaimi mēnesi pēc pārgājiena sākuma viens no komandas dalībniekiem bija spiests ekspedīciju pamest plaušu tūskas dēļ. Neilgi pēc tam kāds cits biedrs piedzīvoja kritienu, kā rezultātā ievainoja arī otru komandas locekli. Nu arī pārējie ekspedīcijas dalībnieki nolēma padoties, sakot, ka maršruts tomēr ir pārāk bīstams.
Tajā pašā gadā izaicinājumu pievarēt kalna virsotni meta amerikāņu alpīnistu komanda. Diemžēl arī šī ekspedīcija cieta neveiksmi, jo nespēja atrast īsto ceļu. Šķēršļi bija bīstamie apstākļi un grūtības saņemt atļaujas kāpšanai viņu izvēlētajās grēdās. 1986. gada augustā savu kāpienu sāka ekspedīcijas grupa no Austrijas. Viņiem izdevās sasniegt 6300 metru augstumu, bet nācās padoties spēcīgā musonu vēja priekšā.
Neveiksmi cieta arī pēdējais, 1986. gadā veiktais britu-amerikāņu-jaunzēlandiešu grupas kāpiens. Viņi sasniedza japāņu iestaigāto Dinozauru grēdu, tomēr spēcīgais lietus, kas, kāpjot augstāk, pārvērtās sniegā, un bargie vēji apgrūtināja kāpšanu un bieži nācās atgriezties nometnē.
Komanda izvairījās no stāvo klinšu posmiem, kas bija sevi pierādījuši kā nepārvaramus japāņu ekspedīcijai. Bija veiksmīgākas dienas, kad sniegšana apstājās un kāpēji varēja virzīties tuvāk virsotnei, tomēr, sasnieguši sniega kupola virsotni 6700 metru augstumā, censoņi kārtējo reizi bija spiesti padoties laikapstākļu varai. Viņiem pa virvi vajadzēja pārvietoties pāri aizai, taču vējš bija pārāk stiprs, un pēc 120 pievarētiem metriem komanda griezās riņķī, lai dotos atpakaļ lejā.
Aizliedz kāpt, lai netraucētu svētos garus
Daudzi slavenā kalna nepakļāvību cilvēka iekarošanai skaidro ar tā reliģisko izcelsmi. Pilnais nosaukums “Kangkar Punzum Rinchita” nozīmē “Trīs svēto brāļu Baltā virsotne”. Vietējie iedzīvotāji kalna virsotni uzskata par svētu. Butānas valdība, cienot iedzīvotāju reliģiskos uzskatus, 1994. gadā valstī pasludināja daļēju alpīnisma aizliegumu, proti, aizliedza kāpt virsotnēs, kas ir augstākas par 6000 metriem.
Savukārt 1998. gadā Ķīnas alpīnisma asociācija kādai japāņu ekspedīcijas komandai piešķīra kāpšanas atļauju. Jāatzīmē, ka daudzus gadus starp Ķīnu un Butānu risinājās strīds par to, kurai valstij kalns īsti pieder. Daļa “Kangkar Punzum” atrodas Tibetas, kas ir Ķīnas autonomais reģions, teritorijā, bet pati virsotne oficiāli ir Butānas teritorijā.
Butānas valdība uz šo atļauju reaģēja negatīvi, un arī vietējie butānieši bija ļoti sarūgtināti, baidoties, ka dievi varētu būt dusmīgi jau četru agrāko kāpienu dēļ. Ķīna galu galā atcēla atļauju, un 2003. gadā Butānas valdība aizliedza kāpšanu valsts teritorijā pavisam. Tas liek domāt, ka kalns tā arī paliks nepievarēts.
Pasaku mājvieta fejām un pļavas puķēm
Vieni no mežonīgākajiem kalniem pasaulē – Apsarasas kalni – atrodas Karakoruma kalnu grēdas Siačenas šļūdonī starp Ķīnu un Indiju, Kašmīras reģionā. Tas ir ainaviski bagāts un skaists apvidus, bet nerimstošie politiskie konflikti starp Ķīnu, Indiju un Pakistānu to padara kāpējiem nepieejamu. Alpīnisti tur netiek ielaisti jau vairākus gadus, un tas izskaidro, kāpēc vairākas to virsotnes joprojām nav iekarotas.
Augstākā neaizsniegtā virsotne “Apsarasas Kangri I” ir 7243 metrus augsta un ir 96. augstākais kalns pasaulē. Tā atrodas uz Siačenas šļūdoņa, kura garums sasniedz 75 kilometrus, padarot to par garāko Karakorumā. Interesanti, ka “Sia” vārdā Siačena nozīmē “savvaļas roze”, jo šī vieta ir pilna ar ziediem.
Pirmie pētnieki, kas devās iekarot Apsarasas kalnus 1909. gadā, bija angļu ārsts, alpīnists un pētnieks Toms Džordžs Longstafs kopā ar komandu. Viņiem 1911. un 1912. gadā sekoja Vormenu ekspedīcija – amerikāņu ģeogrāfe, kartogrāfe, pētniece un alpīniste Fanija Buloka Vormena un viņas vīrs Viljams Hanters Vormens, kas ģeodēzistu un kalnu gidu pavadībā izpētīja visu Siačenas šļūdoņa reģionu.
Tieši viņi deva kalniem nosaukumu – Apsarasas kalni. “Apsara” nozīmē “fejas”, bet “sas” – “vieta”. Tātad – feju vieta. Indiešu mitoloģijā apsaras jeb fejas kopā ar debesu mūziķiem gandharvām apdzīvo dieva Indras debesis un sniedz juteklisku baudu gan dieviem, gan cilvēkiem.
Ir trīs galvenās Apsarasas kalnu virsotnes ar gandrīz vienādu augstumu, tāpēc parasti tās tiek apzīmētas ar romiešu cipariem I, II un III no rietumiem uz austrumiem. Tās atrodas apmēram piecu kilometru attālumā viena no otras. “Apsarasas Kangri II” ir vienīgā apakšsmaile masīvā, kurā oficiāli uzkāpts vienu reizi. Tikmēr augstākā virsotne “Apsarasas Kangri I” joprojām nav iekarota.
Kāpiens klintī vienatnē un bez drošības ekipējuma
Jāatzīst, ka kāpšana kalnos parasti notiek komandā. Grupas biedri viens otram var palīdzēt grūtībās, kopīgi risināt problēmas un nodrošināt morālu atbalstu. Turklāt, ja notiek avārija, komandas biedri var sniegt pirmo palīdzību un izsaukt glābšanas dienestus.
Tāpat viņiem līdzi noteikti ir alpīnisma ekipējums – virves, ķīļi, ledus āķi un drošības siksnas. Tas viņus aizsargā pret kritieniem un palīdz pārvarēt tehniski grūtākus maršruta posmus, kā ledus sienas vai stāvas nogāzes.
Savukārt kāpšana bez drošības ekipējuma, pazīstama arī kā “soloing”, ir ārkārtīgi bīstama aktivitāte. Šī pieeja prasa izcilas kāpšanas prasmes, lielisku fizisko sagatavotību un psiholoģisko noturību. Te jebkura mazākā kļūda var būt letāla. Gatavošanās brīvajai kāpšanai ietver rūpīgu maršruta izpēti, intensīvu fizisko, kā arī mentālo treniņu.
Dokumentālā filma “Brīvais kāpiens” seko Aleksa Honolda sagatavošanās procesam viņa līdz tam bīstamākajam piedzīvojumam – brīvkāpienam “El Kapitanas” klintī. Tā ir slavena granīta klints, kas atrodas Josemitu Nacionālajā parkā, Kalifornijas štatā, ASV, un ir viena no prestižākajām kāpšanas vietām pasaulē.
Pagaidām gan Honolds ir pirmais un vienīgais, kurš uzkāpis klintī bez jebkāda nodrošinājuma, un tas joprojām tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem cilvēka sasniegumiem kalnu kāpšanas vēsturē. Kāpiens vertikālajā sienā ilga 3 stundas un 56 minūtes un prasīja milzu pacietību un stresa noturību.
Papildus vairākus gadus ilgajam gatavošanās procesam, filma “Brīvais kāpiens” dokumentē arī pašu ceļu augšup pa klinti un izpēta ne tikai Honolda fizisko sagatavotību, bet arī ieskatās viņa personīgajā dzīvē, attiecībās un viņa savdabīgajā attieksmē pret risku un bailēm.
