Jau vairākkārt vēstīts par janvāra izskaņā Siguldā mīklaini mirušo Niku, kurš piekauts paziņas dzimšanas dienas svinībās viesu namā, tad pēc tam no tā pazudis un nākošajā dienā atrasts miris. Lieta ir neskaidra, darbu turpina izmeklētāji. Ne pārāk ticot policijas darbam, Nika tuvinieki grasās veikt savu izmeklēšanu.
Zīmīgi, ka ar paziņojumu šajā lietā klajā nāca pat iekšlietu ministrs.
Sestdien ģimene atvadījās no traģiski bojā gājušā dēla un brāļa, bet draugi un līdzcilvēki ar savām automašīnām izveidojuši kilometriem garu kolonnu.
Nika nāve ballītē Siguldā: VUGD darbinieki nesaskata savu vainu notikušajā
“Nik, šī laikam tad ir arī tā pēdējā reize, kad rakstu Facebook uz Tavas laika joslas , jo vēstuli jau nosūtīt nevaru. Vēlāk būs daudz, daudz video un bilžu no taviem draugiem, gan jau pats redzēsi…
Zini, kad no rīta Rīgā sabraucām Depo, bijām nedaudz virs 20 auto, un tad padomāju, nu labi, vismaz daļa no draugiem būsim klāt. Tad pievienojās Siguldieši, aptuveni tikpat, un jau pasmaidīju, re re, nebūsim tik maz, jo arī Valmierā mūs gaida. Kad atbraucām ieraudzīju, to ko negaidīju. Pilns stāvlaukums. Pilns. Bet to jau Tu pats redzēji. Nik, Tavas uzlīmītes izķēra visas, pat pietrūka! Un tad mēs izbraucām. Tu pa priekšu, mēs kā toreiz, aiz Tevis. To sajūtu nevar aprakstīt… Tik sirreāla. Tu neredzi ne kolonnas sākumu, ne asti. Simtiem mirgojošu gaismiņu… Tad es vēl neraudāju. Nē, raudāju es tad, kad cilvēki nāca uz ielas un apstādināja Mazsalacā satiksmi, lai mēs izbrauktu. Raudāja skatoties mūsos, vienkārši stāvēja uz ielas un raudāja… Tad, kad bērni skrēja pie logiem un pagalmos, vīrieši cieņā nolieca galvu. Citi izbrīnā iepleta acis. Gribat ticat, gribat nē…
Nik, neko līdzīgu neesmu redzējusi, un daudzi citi arī ne. Ja, Tu būtu tikai atpazīstams tā nebūtu, nē, Tu biji vairāk. Tu ar savu labestību biji mīlēts. Ļoti, ļoti mīlēts. Vairāki simti cilvēku šodien no Tevis klātienē atvadījās. Tikpat vēl bija ar mums domās. Čuči saldi Nik. Tu esi dzīvs, tik ilgi kamēr par Tevi runā. Un mēs runāsim, vēl ilgi, ilgi, ilgi,” raksta Linda.
