Kas patiesībā notika aiz pils durvīm karaliskās ģimenes tumšākajā stundā: princis pārāk nobijies, lai apskatītu Diānas līdzjūtības grāmatu. Karaliene nemiera pārņemta. Karaļnamam pietuvināts cilvēks atklāj mocības, kas piedzīvotas pēc Velsas princeses Diānas nāves 1997.gadā.
12 gadus Dikijs Ārbiters (Dickie Arbiter) bija preses sekretārs, kurš sargāja Diānas un Čārlza intīmākos noslēpumus. Tagad viņš atklāj patiesas un šokējošas nianses, kuras piedzīvoja viņu brūkošā laulība.
Ielūkojies tajā, ko šis vīrietis atklājis par savām ciešanām, kas saistītas ar princeses Diānas nāvi, un karaļnama savdabīgo reakciju pret tautas skumjām.
Kad Ārbiters devās uz Kensingtonas pili pa tās privāto ceļu, viņam pietuvojās mašīna. Spēkrats samazināja ātrumu un šofera logs nolaidās – viņš saprata, ka tā bija princese Diāna. Viņa kā vienmēr smaidīja un māja. Viņa izskatījās laimīga.
Vīrietis zināju, ka drīzumā princese dosies atpakaļ uz Dienvidfranciju. Viņa tur tikko bija bijusi ar dēliem brīvdienās, bet, tā kā tagad viņi kopā ar pārējiem karaliskās ģimenes locekļiem bija Skotijā, viņa pēc sava drauga Dodija al Fajeda (Dodi Fayed) uzaicinājuma plānoja tur atgriezties.
Viņi bija neilgās vasaras romances viducī, viņu attiecības bija vienkāršs flirts, bet Ārbiters priecājās, ka viņa šeit nebūs atlikušo skolas brīvdienu laikā.
Pēc divām nedēļām, šīs atmiņas, kā abi ar Diānu draudzīgi apmainījās sveicieniem, uzplaiksnīja Ārbitera galvā, kad viņš sēdēja piekalts pie TV, tiešraidē vērojot, kā salocīta un sakropļota princeses mašīna mētājās kāda tuneļa dzīlēs Parīzē…
Informācija bija trūcīga, bet viņa vismaz bija dzīva. Diānas virssulainis Pols Barels (Paul Burrel) elsodams ik pa laikam ieskrēja Kensnigtonas pils istabā, kurā dzīvoja ar sievu Rozmariju, izmisīgi cerēdams uzzināt ko jaunu. Bet Ārbiters nevarēja viņam pateikt neko vairāk par to, ko paši bija redzējuši TV ekrānos.
Vīrietis atceras, ka nedaudz pēc pulksten trijiem naktī iezvanījās telefons. Zvanītāja bija pils dienesta preses sekretāre Penija Rasela-Smita (Penny Russell-Smith).
“Viņa ir mirusi,” bija viss, ko viņa pateica. Ārbiters nomazgājās, saģērbās un devās strādāt. Kad viņš sāka saprast, kas patiesībā bija noticis, vīrieti bija pārņēmusi zaudējuma sajūta.
Ārbiters princesi Diānu pazina 17 gadus. Viņi bija pavadījuši neskaitāmas stundas viens otra kompānijā lidmašīnās un viesnīcās. Piedzīvojuši daudz smieklu, neraugoties uz to, ka laiku pa laikam abu viedokļi bija arī atšķirīgi.
Sešu gadu laikā, ko viņš bija nostrādājis kā Velsas princeses un prinča Čārlza prese sekretārs, Ārbiters bija vīlies viņā ne vienreiz vien. Bet labie laiki atsvēra sliktos.
Kā viņa varēja būt mirusi? Tas bija tik šausmīgi skumji, ka viņš ar grūtībām skatījās uz šīm briesmīgajām bildēm TV. Bet apzinājās, ka bija jānoliek savas emocijas malā. Viņam bija jādara savs darbs.
Preses dienesta telefoni Bekingemas pilī zvanīja nepārtraukti. Tā kā viņiem pašiem nebija gandrīz nekādas informācijas, karaļnama preses darbinieki darīja labāko, ko varēja tobrīd – teica žurnālistiem, ka vairāk informācijas būs no rīta.
Ārbiters piezvanīja uz Vindzoras pili, Sandringhemas muižu un Holirūdas pili, lai pateiktu, ka karogi jānolaiž pusmastā. Ko darīt Bekingemas pilī bija cits jautājums…
Tā kā Viņas Augstība karaliene Elizabete II bija Balmorālā, pie pils karoga nebija. Kā nosaka tradīcija, karaliskais karogs (Royal Standard flag) plīvo tikai tad, kad valdnieki ir pilī.
Te arī bija jautājums: karaliskais karogs nekad netiek nolaists pusmastā, pat tad, kad miris valdnieks – tas ir kā monarhijas nemirstības simbols.
Vai būtu jāuzvelk karogs mastā, kad pēc tradīcijas karogam nebūtu jāplīvo? Uzvilkt mastā Apvienotās Karalistes karogu kad pēc paražas tam būtu jābūt karaliskajam? Vai arī atstāt mastu tukšu? Šie bija jautājumi, uz kuriem 31. augusta rītausmas stundās, neviens, šķiet, nespēja atbildēt.
Jau ap pieciem no rīta ieradās cilvēku masas, lai noliktu ziedus pie pils vārtiem. Bet līdz ar ziedu pušķu pieaugumu, pieauga arī to cilvēku skaits, kurus māca šaubas par notikušo.
Bija atsūtīts policists, lai darītu visiem zināmu, ka ziedu vairošanās pie centrālajiem vārtiem ir problēma. Tā kā jau tradicionāli tos izmanto dienesta karavīri, tie nedrīkstēja būt aizsprostoti.
Parastā dienā tas būtu saprātīgi, bet šī nebija parasta diena.
“Es atvainojos, bet tas nenotiks,” Ārbiters teica policistam.
Dažu minūšu laikā pie viņa ieradās sardzes komandieris. Vai nu viņš nebija informēts par traģēdiju Parīzē, vai nu viņš nebija pietiekami kompetents, lai saprastu, ka tā nepārprotami ir pareizā lieta, ko darīt.
Tas izskatītos šausmīgi, ja viņi tiktu redzēti attīrot ceļu no ziediem. Vīrietis bija pārsteigts, ka militārists pats to nesaprata. Viņš sardzes komandierim skaidri un gaiši pateica, ka ir vēl trīs citi vārti un ka ziedi paliks tur, kur tie ir.
Kad šis jautājums beidzot tika atrisināts, Ārbiters devās uz Northoltas karaliskajiem gaisa spēkiem, lai saskaņotu Diānas atgriešanos mājās no Francijas. Skumjas tajā vasaras mierīgajā svētdienā bija teju taustāmas.
Nākamajā rītā tika nolikts bēru datums. Tām bija jānotiek sestdien – 6. septembrī, kas visiem deva mazāk kā piecas dienas laika, lai sagatavotos lielākajam karaliskajam notikumam kopš princeses Diānas kāzām pirms 16 gadiem.
Bija izlemts, ka Diānas bēru gājiens notiks pa tādu pašu maršrutu, kā gājiens, kas tika plānots karalienes toreiz 97 gadus vecās mātes godināšanai. Tas sāktos Karaliskajā kapelā un noslēgtos Vestminsteras abatijā.
Ironija par to, ko viņi darīja, bija acīmredzama ikvienam Ārbitera komandas biedram. Tikai pirms neilga laika viņi bija izstaigājuši šo pašu maršrutu un apsprieduši tos pašus plānus karalienes mātes bērēm.
Viņi nekad nebija domājuši, ka tik drīz tas būs jādara atkal – pilnībā citai karaliskās ģimenes pārstāvei – tai, kurai šādu traģēdiju nevarēja paredzēt.
Tomēr viss pagaidām bija noticis pārāk gludi…
Otrdienas rītā Ārbitera vadītajai bēru organizētāju komandai – lordam Čemberleinam (Chamberlain), Tonija Blēra (Tony Blair) preses sekretārei Alestārai Kempbelai (Alaistar Campbell), Metropoles policijas komisāram Polam Kondonam (Paul Condon) un karalienes preses sekretāra vietniekam Robinam Janvrinam (Robin Janvrin), ar kuru visi sazinājās, izmantojot konferences zvanu, ātri kļuva skaidrs, ka istabā ir pāris ziloņi, ar kuriem steidzami jātiek galā.
Proti – kāpēc pie Bekingemas pils neplīvo pusmastā uzvilkts karogs? Un kāpēc karaliene nebija atgriezusies Londonā, lai uzrunātu savu tautu?
Visi, protams, zināja lietas būtību. Karalienei un viņas ģimenei bija sava, privāta metode, kā tikt galā ar traģēdiju.
Viņas Augstības primārās intereses bija pasargāt princi Viljamu un Hariju no mediju pārmērīgās uzbāšanās un neļaut piedzīvot sērojošo ļaužu masas, kas ieplūda Londonā.
Bet tā kā negatīvā publicitāte par Velsas princeses Diānas un prinča Čārlzs šķiršanos bija tepat aiz muguras, lēmums palikt Skotijā dažviet tikai uzskatīts par nepareizu.
Pārliecība, ka karaliskā ģimene traģēdiju uztver ne tā kā vajadzētu un, ka tā nav sasniedzama sāka nostiprināties.
Šī problēma bija jārisina, bet karalienes preses sekretāra vietnieka komentāri neuzlaboja situāciju.
Karalienei nebija plāna tuvākajā laikā atgriezties Londonā, un izskatījās, ka arī viņas sekretārs nesaprot, ko darīt ar pieprasījumu pie Bekingemas pils pusmastā uzvilkt Apvienotās Karalistes karogu.
Izskatījās, ka Viņas Augstības galminiekiem nebija intereses karalienei izskaidrot, ka šādā veidā viņa palīdz presei radīt negatīvus avīžu virsrakstus.
Bija pagājušas četras dienas, kopš Ārbitera peidžeris bija viņu pamodinājis, lai paziņotu par avāriju Parīzē – četras garākās un saspringtākās dienas viņa darba dzīvē.
Visas šīs dienas, izņemot pāris stundas, ko viņš pavadīja Karaliskajā gaisa flotē Northoltā, vīrietis bija nolicis savas personīgās domas par Diānu kaut kur tālu prom.
Bet tās grūtās trešdienas pēcpusdienā, kad beidzot viņš bija atradis pāris mirkļus sev pašam, skaidri apzinājās, kur tos vēlējās pavadīt: Karaliskajā kapelā – vienatnē ar savu bijušo priekšnieci!
Ārbiters cerēja, ka radīs mieru, bet tā vietā viņu uzjundīja dziļas dusmas. Viņš bija dusmīgs, jo atcerējās, cik pedantiski princese Diāna vienmēr bija izturējusies pret piesprādzēšanos automašīnā. Ja vien viņa būtu izdarījusi tikai to, ko vienmēr, šīs šausmīgās avārijas sekas gandrīz pavisam noteikti būtu citādākas.
“Kāpēc, kundze?” Viņš viņai skaļi jautāju. “Kāpēc Jūs nepiesprādzējāties? Kā Jūs varējāt būt tik stulba?”
Viņš bija dusmīgs arī uz princeses šoferi un miesassargu. Kāpēc neviens no viņiem neuzstāja, lai viņa piesprādzējas?
Ārbiters bija pavadījis vismaz pusstundu, ļaujot vaļu dusmām. Skumjas par to, ka jauna cilvēka dzīvība ir izniekota un tad, kad tā tikai tikko bija sākusi atlabt, krājās viņā.
Vīrietis piecēlās un pagriezās, lai ietu prom, zinot, ka drīz būs atpakaļ. Viņš vēl nebija pateicis visu. Viņš nebija gatavs atvadīties. Vēl ne.
Ap ceturtdienu, mediji Apvienotajā Karalistē un citur pasaulē aizvien vairāk un ātrāk spriedelēja par un ap karaļnama rīcību.
Kāpēc neviens karaliskās ģimenes pārstāvis nebija izrādījis cieņu un ieradies Karaliskajā kapelā pie princeses? Kāpēc neviens no viņiem neko nebija ierakstījis līdzjūtības grāmatā? No mediju skatu punkta monarhi staigāja pa ļoti plānu ledu, tāpēc Ārbiters nolēma ņemt grožus savās rokās.
Zinot, ka princis Edvards (Veseksas Grāfs, princis Edvards – jaunākā karalienes atvase – red.piez.) bija pilī, un droši vien kaut kad dosies uz darbu, viņš nolēma viņam piezvanīt agri no rīta.
“Labrīt, kungs. Vai Jūs šodien dosieties uz darbu?” Ārbiters jautāja. “Jo, ja Jūs dosieties, es Jums ieteiktu piestāt pie Svētā Džeimsa pils un paskatīties līdzjūtības grāmatas.”
“Hmm…Es neesmu pārliecināts.” Viņš šaubīgi atbildēja. “Man ir daudz lietu, kas jādara…” Šis nebija laiks, kad vilkt garumā. Ārbiters bija stingrs savā apņēmībā. “Es atvainojos, kungs, bet kādam uz turieni ir jāiet.”
“Ā… Bet vai kāds mani redzēs?” princis jautāja!
Tajā laikā ap karaliskajām pilīm bija vairāk kameru nekā jebkad agrāk. “Jums par to nav jāuztraucas,” viņš teica,“Jūs noteikti tiksiet ievērots.”
Ārbiters nokārtoja, ka pats viņu turp varētu aizvest un uzreiz pēc tam nogādāt atpakaļ darbā. Viņš pieņēma, ka ir nokārtojis šo lietu, bet pēc 20 minūtēm saņēmu zvanu no prinča.
“Es tikai daru tev zināmu, ka es tagad nebraukšu, labi?” monarhs teica. “Es uz turieni aizbraukšu vēlāk kopā ar Jorkas hercogu, princi Endrū.”
“Vai mēs varētu aprunāties?” Ārbiters teica, galvā lēnām aizskaitot līdz desmit.
Tas būtu bijis tik mazs žests, bet tas mainītu tik milzīgo un negatīvo cilvēku pārliecību. Cik gan grūti to ir saprast? Princis ieradās pēc piecām minūtēm. “Es nesaprotu,” Ārbiters viņam teicu. “Kur tieši ir problēma?”
“Problēmas nav,” viņš atbildēja. “Es vienkārši uz turieni došos kopā ar Jorkas hercogu pēcpusdienā, tas arī viss.”
Tā kā aizvilkt viņu aiz rokas uz turieni vīrietis īsti nevarēja, viņš vēlreiz uzsvēra, ka uz turieni viņam vajadzētu doties no rīta.
Princis izskatījās apjucis un pārsteigumā mirkšķināja acis, bet par laimi neiebilda. Ārbiters pieļāva, ka viņa negribēšana pildīt šo pienākumu bija baiļu dēļ. Ikviens zināja, ka naids auga augumā, un Ārbiters bija pārliecināts, ka viņš uztraucās par reakciju, kāda varētu tikt vērsta pret viņu. Princeses bēru rīkotājs to varēja saprast, bet karaļnams vienkārši nevarēja atļauties jebkādu atturību. Nav šaubu, ka viņa brālis jutās tāpat. Galu galā, viņiem nemaz nebija pamata satraukties. Gan gaidošais pūlis, gan prese bija nepārprotami laipni pret viņiem abiem.
Un bija vēl kas pozitīvs – arī karoga jautājums beidzot tikai atrisināts. Karaļnama pārstāvji varēja žurnālistiem teikt, ka tad, kad Viņas Augstība dosies prom no Bekinghemas pils uz apbedīšanas dienestu Vestminsteras abatijā, Karaliskais karogs tiks aizstāts ar Apvienotās Karalistes karogu, kas tiks uzvilkts pusmastā – paužot vēsturisku notikumu.
Turklāt bēru priekšvakarā karaliene televīzijas pārraidē sacīs piemiņas vārdus Diānai – tas vēl nekad nebija darīts. Nekad viņa nebija uzrunājusi tautu tādā veidā. Likumi tika pārrakstīti, un visi tiem sekoja.
Visas trakās dienas laikā Ārbiters atrada laiku, lai nokārtotu nepabeigtas darīšanas. Viņš aizgāju uz Karalisko kapelu, kur par laimi neviena nebija.
Dusmas, ko viņš bija jutis iepriekšējā reizē, bija izgaisušas. Stāvot blakus zārkam otrreiz, vīrieša pirkstu galiem viegli balstoties uz karaliskā auduma, viņš jutu tikai siltumu un pieķeršanos sievietei, ko pazina.
Ārbiters ar viņu runāju par labajiem laikiem, ko gadu garumā abi bija piedzīvojuši, brīnišķīgo 50 gadu dzimšanas dienas maltīti, ko princese Diāna bija viņam sagatavojusi; visām karaliskajām vizītēm, jokiem un muļķīgajām spēlēm.
Ārbiters domāja par laikiem, kad Velsas princese ar viņu nerunāja nedēļām ilgi, jo viņš nebija piekritis kādam viņas ieteikumam, un to, kā viņa pēc tam zvanīja, lai lūgtu palīdzību tikai tāpēc, lai dzirdētu savu padoto sakām:“Tad mēs atkal runājam, ja?”
Tad princese ķiķināja, un tādā veidā vīrietis atkal bija viņas rīcībā.
Klusajā Karaliskajā kapelā viņš princesei Diānai pateicās par to, ka viņa tik jauki izturējās pret vīrieša meitu – Viktoriju, gan satiekot viņu, gan no attāluma – kad meitene bija devusies uz ASV, lai studētu. Viņš pateicās par vēstulēm, ko viņa laiku pa laikam rakstīja Viktorijai, lai pajautātu, kā viņai klājas.
Ārbiters atzina, ka savu bēru biļeti bija atdevis meitai, jo viņam kā parasti bija jābūt preses dienestā ar mobilo telefonu rokās, novēršot jebkādas iespējamās problēmas.
“Vai es tā drīkstu darīt, kundze?” Viņš it kā lūdza Diānas atļauju. “Es ceru, ka Jums nekas nav pretī”.
Kaut kas viņam teica, ka Velsas princese pieņēma to. Ārbiters nezināja, cik daudz laika bija pavadījis kapelā, noteikti ne vairāk kā 40 minūtes, tomēr, kad viņš bija beidzis runāt, apzinājās, ka tas bija viss sakāmais… Viņš uzliku roku uz zārka augšmalas un kādu brītiņu to tur turēju, lai atvadītos pavisam.
“Ardievu, kundze…Un paldies”. Viņš paklanījās un devās prom…
Nezinot kā reaģēs tauta, visi bija ļoti satraukušies, gaidot karalienes un Edinburgas hercoga ierašanos Londonā. Bija paredzēts, ka pirmā parādīšanās cilvēkos būtu pie Karaliskās kapelas, izrādot cieņu Diānai un pēc tam pie līdzjūtības grāmatu parakstīšanas, kur visi tiktos ar tautu un preses pārstāvjiem.
Būtu arī pastaiga un visbeidzot neilgs brauciens uz Bekingemas pili.
Ārbiters ieradās Sv. Džeimsa pilī pirms karalienes un prinča Filipa, lai nepieciešamības gadījumā būtu turpat. Viņš zināja, ka nākamā stunda, iespējams, varētu būt viena no visgrūtākajām karalienes mūžā, ņemot vērā tautas dusmas pēdējo dienu laikā.
Izskatījās, ka arī policija to zināja, lai gan Ārbiters domāja, ka viņi bija pārcentušies. Vīrietis neredzēja iemeslu tam, lai karalienei un Edinburgas hercogam būtu jāsatiek tauta formā tērptu ierēdņu ielenkumā.
Kamēr Viņas Augstība un hercogs atradās Karaliskajā kapelā, viņš aprunājās ar vecāko virsnieku. Viņš piekrita, ka militārpersonu bija par daudz, un ievērojams daudzums no viņiem tika atsaukti.
Pāris beidzot iznāca ārā un devās 20 minūšu ilgā pastaigā, kuras laikā uzrunāja tautu, kas bija ieradusies, lai izrādītu cieņu.
Līdz šim viss notika pēc plāna. Ārbiters bija atvieglots, ka karaliene lielākoties tika sagaidīta ar smaidiem un klusiem, godbijīgiem aplausiem.
Arī pie pils karaliene un hercogs viegli pārvietojās pūļa priekšā, sarunājoties ar cilvēkiem un uzklausot viņu izteiktās līdzjūtības.
Kādā brīdī karaliene piedāvāja uzlikt ziedu pušķi kaudzes virsotnē, bet kāda vienpadsmit gadīga meitene teica: “Nē, Jūsu Augstība… Tās ir Jums”. Vīrietis bija laimīgs, redzot, kā karaliene pieņem tik siltu žestu.
Kā izrādījās, britu tauta nebija tik naidīgi noskaņota pret monarhiju kā daudzi karaļnama pārstāvji domāja.
Ārbiters uzskatīja, ka tas bija tāpēc, ka cilvēki beidzot bija apdomājuši, kāpēc karaliene bija izvēlējusies palikt Balmorālā.
Iespējams, viņi bija arī domājuši par to, ka jaunie prinči bija ne tikai ieradušies Londonā iepriekšējā dienā, bet arī pavadījuši laiku, apskatot ziedu jūru pie Kensingtonas pils, kā arī satikušies ar laba vēlētāju pūļiem.
Ārbiters nešaubījās par to, ka šie zēni, tikai 15 un 12 gadus veci, bija spējīgi apslāpēt savas emocijas, lai izpildītu šo uzdevumu tikai tāpēc, ka šo kritisko laiku bija pavadījuši kopā ar saviem vecvecākiem prom no ziņkārīgām acīm.
Kad visi tuvojās mašīnai, karaliene pagriezās pret vīrieti ar skatienu, kas vēlējās pārliecināties par to, kā tauta viņu bija uzņēmusi.
Vīrieša atbilde bija godīga.
“Viss bija kārtībā, Jūsu Augstība. Vienkārši kārtībā”.
Ārbiters paklanījās, un karaliene pazuda mašīnā.
Vīrieti ļoti aizkustināja tas, ka karaliene bija griezusies pie viņa pēc atbalsta, kaut vai niecīga. To viņš nekad neaizmirsīs, un ir ļoti priecīgs, ka varēja viņu nomierināt…
