33 gadus vecā Laura Vorda saslima ar Covid un viņas veselības stāvoklis tik ļoti pasliktinājās, ka sieviete ieslīga komā, kad bija 31. grūtniecības nedēļā, vēsta britu mediji.
Ārsti lēma par labu ārkārtas ķeizargriezienam, un meitiņa Houpa pasaulē nāca divus mēnešus pirms noteiktā termiņa, kas bija plānots 15. oktobrī. Par laimi viss noritēja veiksmīgi. Meitenīte piedzima vien 1,3 kg smaga Karaliskajā Boltonas slimnīcā, piecas nedēļas pavadīja jaundzimušo terapijas nodaļā. Tagad viņa ir vesela un sasniegusi jau daudz lielāku svaru.
Taču mammai Laurai tas bija tikai sākums šausminošam pārbaudījumam, un viņas ģimene baidījās, ka jaunā sieviete no tā varētu nekad neatgūties. Sākumskolas skolotāja palīdze Laura pabeidza mācību gadu, esot apaukstējusies un ar “vieglu” klepu. Viņa pie šiem simptomiem veica Covid testu, kas bija negatīvs. Taču, kad viņai nekļuva labāk, bet sajūtas tikai pasliktinājās, viņa veica testu vēlreiz, un tas izrādījās pozitīvs. Sekojot visām norādām, Laura pašizolējās, taču juta, ka viņai ir grūtības elpot. Pēc zvana neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, viņai tika ieteikts doties uz slimnīcu.
Laura, kurai nebija citu veselības problēmu, izņemot gestācijas diabētu (tā dēvēto – grūtniecības diabētu), nebija vakcinācijas pret Covid, jo sākotnēji vakcīna nebija ieteicama grūtniecēm. Kad viņai to piedāvāja, bija jau par vēlu.
Tā kā 33 gadus vecās sievietes stāvoklis slimnīcā pasliktinājās apmēram divu nedēļu laikā, viņa tika nosūtīta uz dzemdību nodaļu, lai pārbaudītu bērnu, un viņai teica, ka viņai, iespējams, nāksies dzemdēt agrāk. Pēdējais, ko Laura atceras, ir atgriešanās Covid slimnieku nodaļā, un, neskatoties uz to, ka viņa pamāja ar galvu, lai dotu piekrišanu dzemdībām, viņa neko neatceras. Viņas partneris Džons Līss tika izsaukts uz slimnīcu, taču Covid ierobežojumu dēļ viņu neielaida operāciju zālē.
Nākamā Laura atmiņa bija pamošanās pēc septiņām nedēļām, 30. septembrī, un viņu sagaidīja maitiņa, par kuru viņa tobrīd pat nenojauta.
“Es atvēru acis un ieraudzīju Houpu gultā kopā ar mani, bet es nevarēju pakustināt nevienu ķermeņa daļu,” atceras Laura. “Viss, ko es varēju izdarīt, bija pamāt ar galvu.”
Pēc traheostomijas un barošanas zondes uzstādīšanas Laurai pagāja divas nedēļas, līdz viņa vispār spēja runāt, un kopš tā laika viņai bija jāmācās no jauna veikt pat visvienkāršākās lietas. “Es ļoti centos pacelt rokas, bet es vienkārši nevarēju,” viņa saka. “Tas bija nomācoši, jo es nevarēju parunāt, bet, tā kā es nevarēju pakustināt rokas vai plaukstas, es arī nevarēju pierakstīt neko, ko gribēju pateikt. Man bija no jauna jāiemācās ēst, iztīrīt zobus, visas lietas, ko jūs iemācāties bērnībā, tas ir kā mācīties visu no jauna,” atklāj Laura.
Laurai, atrodoties komā, kāju muskuļi bija sabojājušies, un tikai decembra sākumā viņa atkal spēja staigāt – vispirms ar staigāšanas rāmi veicot nelielas pastaigas pa slimnīcas gaiteni, bet pēc tam jau turot sava trīs gadus vecā dēla Viljama roku.
37 gadus vecais Džons regulāri tērzēja ar Lauru, izmantojot “FaceTime”, kamēr viņa bija komā, nezinot vai viņa to dzird, vai nē. Viņš arī nenosauca viņu mazuli vārdā — viņu dēvēja tikai par “meiteni”, kamēr viņi abi kopā nevarēja vienoties par vārdu. Džons ir arī izveidojis un saglabājis albumu ar lietām, ko bērni ir darījuši, kamēr viņu mamma atradās slimnīcā.
“Viljams pirmo reizi ieradās pie manis savā trešajā dzimšanas dienā oktobrī, un es kļuvu ļoti emocionāla, jo nebiju viņu redzējusi kopš jūlija,” atceras Laura.
“Man pietrūkst viņa pirmās dienas bērnudārzā un Houpas pirmās nedēļas — viņas pirmā vanna un tamlīdzīgi. Džons man saka, ka es gan neesmu daudz palaidusi garām, jo viņa tikai guļ, kakā un dzer pienu, bet es nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās,” atzīst Laura.
Pēc sākotnējās ārstēšanas Karaliskajā Boltonas slimnīcā Laura tika nosūtīta uz Vaitenšovas slimnīcu, kur viņa pavadīja 35 komas dienas ar ECMO iekārtu, kas ir visaugstākais dzīvības atbalsta līmenis, un viņas ģimenei tika paziņots, ka tas ir pēdējais līdzeklis, kas varētu palīdzēt.
“Mana ģimene acīmredzami bija panikā,” viņa saka. “Ārsti un medmāsas skaidri domāja, ka tas neizskatās labi. Tomēr Džonam ir izdevies visus pārliecināt par labāko. Viņš viņiem teica: “Viņa nepadodas un mēs arī nepadodamies. Paliksim pozitīvi, mēs viņu nepazaudēsim, viņai viss būs kārtībā.”” Pēc piecām Vitenšovā pavadītajām nedēļām Laura atgriezās Boltonas intensīvās terapijas nodaļā, kur beidzot pamodās no komas. No turienes viņa vēlāk tika pārcelta uz Trafford General, kur kopš tā laika ir rehabilitējusies ar intensīvu fizioterapiju un darba terapiju, lai Ziemassvētkos atgrieztos mājās.
“Man ir nodarbību grafiks ar vingrinājumiem, kurus es veicu katru dienu,” viņa saka. “Ar katru dienu es kļūstu stiprāka, un medmāsa ir teikusi, ka viņa nav redzējusi, ka kāds tik īsā laikā būtu tik ļoti progresējis. Es domāju, ka man ļoti ir palīdzējusi nerimstošā vēlme Ziemassvētkos atgriezties mājās un būt mājās pie saviem bērniem. Man tā visa tik ļoti pietrūka,” stāsta Laura.
Laura vēlas ne tikai pateikties personālam slimnīcās, kurās viņa ārstējās, bet arī savai ģimenei, tostarp vecākiem Linai un Bilam, māsīcai Kirstijai Atkinsonei un draudzenei Emmai Četvudai par atbalstu.
Pēc šiem briesmīgajiem pārbaudījumiem viņa saka, ka ieteiktu vakcinēties jebkurai grūtniecei. “Es teiktu, ka vienkārši izdariet to! Es nevienam nenovēlu to, kas ar mani ir noticis, un labāk ir būt drošam, sevi pasargāt, nekā nožēlot,” saka Laura.
