98 gadus vecā (2016.gada 27.decembrī svinēs 99) Margota Völka ir pēdējā dzīva palikusī indes brigādes jeb persona no cilvēku grupas, kuri pagaršoja ikvienu kumosu, kas bija paredzēts fīreram, vēsta Daily Mirror.
Šai sievietei ēšana bija darbs, nevis bauda, turklāt riskants darbs! Viņa bija nacistu līdera Ādolfa Hitlera ēdiena degustatore, viena no veselas brigādes, kas ik dienu testēja katru fīreram pasniegto maltīti, lai novērst sazvērestību, ja kāds censtos viņu noindēt.
Sieviete ikdienas pēc katras šādas ēdienreizes izplūda asarās.
Völka atklāja, ka Hitlers nelietoja uzturā gaļu, labprāt baudīja rīsus, nūdeles, papriku, zirņus un ziedkāpostus.
98 gadus vecā sirmā kundze ir pēdējā izdzīvojusī tā saucamās indes brigādes locekle, kura veica šo šaušalīgo darbu un viena palikusi jau krietnu laiku…
Unikālā Vācu televīzijas veidotā dokumentālā filmā – Hitler’s Food Taster, Völka atklāja, ka 1942. gadā bija spiesta pamest mājokli Berlīnē pēc tam, kad Anglijas karalisko gaisa kara spēku bumba bija izpostījusi daudzdzīvokļu ēkas jumtu, kurā viņa dzīvoja.
Viņa ieradās Gross Partsch, tagadējā Polijas teritorijā 1942. gada septembrī. Tobrīd tā bija Austrumprūsija un sievietei nebija ne jausmas, ka tikai mazāk nekā nieka 10 kilometrus no viņas jaunās mājvietas atradās vieta, ko sauca Rastenburga (pēc otrā pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem to iekļāva Polijas sastāvā un pārsauca par Kentšinu, par godu poļu vēsturniekam – Voiceham Kentšiņskim – red. piez.). Tur tolaik atradās viens no Hitlera komandpunktiem, ko dēvēja par Vilku midzini jeb Wolfschanze, tā paliekas mūsdienās ir tūrisma objekts.
Tolaik tas, visticamāk, bija vispamatīgāk aizsargātais un nomaskētais nekustamais īpašums uz zemeslodes, kur aizvien paranoiskākais fīrers izsapņoja savu karu bez noteikumiem – austrumos.
Dažas nedēļas pēc ierašanās šajā vietā, Margota Völka jau bija indes brigādes ierindā.
„Man bija jānogaršo viņa ēdiens, lai pārliecinātos, ka tas nav saindēts,” saka Völka, sēžot šobrīd tajos pašos apartamentos Berlīnē, ko 1942. gadā viņa pameta – vietā, kur piedzima un atgriezās, kad karš beidzot bija galā.
Šādu darbu veica tikai tīri vācieši un viņa bija viena no tādām, kuru savaņģoja Hitlera padotie, pavēlot ēst Hitlera maltīti ik dienu pirms viņa.
Viņa piebilda: „ Es stāvēju uz mājas sliekšņa, kad šie cilvēki atnāca pēc manis. Viņi apgalvoja, ka samaksās par šo darbu, manuprāt, solīja 300 vācu Reihsmarkas (maksāšanas līdzeklis, ko emitēja lietošanai tikai okupētajos austrumu apgabalos jeb Ostland – red. piez.).
Viņa iekāpa autobusā ar šīm Trešā reiha militārās organizācijas jeb SS slepkavām un brauca uz netāli esošo māju, kur jau atradās vēl citas 14 jaunas sievietes aptuveni vienā vecumā, visas no vietējā apvidus, visas vācietes.
Hitlera uzticīgais adjutants sievietei paziņoja, ka turpmāk viņai būs jānogaršo fīreram un viņa personālam sagatavotais ēdiens ik dienu laikā starp vienpadsmitiem un pusdienlaiku.
Hitleram, kurš bija īslaicīgi aizrāvies ar veģetārismu, gatavoja pavāre – Manzialy kundze no Austrijas, kura ikdienas pārraudzīja tieši viņa ēdienkarti.
Völkai, kura bija pieradusi baudīt parastu pārtiku, piemēram, kafiju, kas pagatavota no grauzdētām ozolzīlēm, sliktas kvalitātes maizi un taukainu margarīnu, šī pasniegtā maltīte sākotnēji likās kā no debesīm sūtīta. „Ēdiens bija vienkārši brīnišķīgs,” viņa atminējās.
Fīreram tika celti galdā vissvaigākie dārzeņi, vislabākie augļi. Völka centās nedomāt, ka tas, iespējams, ir saindēts, jo ēdiens garšoja patiešām lieliski.
Bez tam viņa izteica šaubas, ka kāds vispār censtos saindēt Hitlera ēdienu, jo apkārt bija tik daudz kontrolpunktu, tik daudz kareivju – vīru, kuri uzraudzīja pilnīgi visu.
Sirmā kundze atminas, ka Hitlera ēdienkartē nebija ne zivju, ne gaļas, tikai dārzeņi, lai gan pēc kara viņa lasījusi, ka Vācijas diktatora veģetārisms bija neīsts, jo ik pa laikam viņš tomēr lietoja uzturā gan jūras, gan gaļas produktus.
‘’Mēs – visas meitenes sēdējām ap lielu galdu un katrai no mums bija pilns šķīvis ar to, kas tajā dienā tika pasniegts,” viņa prātā vēlreiz izcilā šo ainu.
Völka spilgti atceras, ka kādu dienu pasniedza sparģeļus ar brīnišķīgu Holandes mērci, tāpat fīrers un viņa uzticamie kalpi vismaz vienreiz nedēļā mielojās ar dārzeņu buljonu ar nelielām mannas putraimu klimpām, ceptu sarkano papriku, rīsiem, salātiem un dažādu dārzeņu sautējumu. Tomēr kundze uzsver, ka viņai un pārējām indes brigādes loceklēm šis ēdiensnebija jānobauda tikai nelielā daudzumā, katra nobaudīja pilnu porciju.
Tikai tad, kad viņas visas bija pabeigušas maltīti, SS tās dienas komandieris deva pavēli izdalīt maltīti Hitleram un viņa vīriem Vilku midzenī.
„Šāda bija mana dzīve piecas dienas nedēļā, es nekad personīgi netiku iepazīstināta ar Hitleru, taču redzēju viņu laukā netālu no mājas, kur viņš mēdza spēlēties ar Blondi – savu uzticīgo Vācu aitas šķirnes suni, mētājot viņam kociņu, ” atminas 96 gadīgā sieviete.
Kā zināms galu galā Hitlers pavēlēja savam adjutantam nogalināt Blondi ar tāda paša veida cianīdu, ko iedeva savai mīļotajai Evai Braunai un iedzēra pats, padarot sev galu 1945. gada 30. aprīlī.
Sieviete uzsvēra, ka Rastenburga un tās apkaime bija ārkārtīgi bruņota, tas tolaik noteikti bija absolūtās varas centrs Eiropā. Tomēr Völkai šeit bija garlaicīga un ļoti vienmuļa dzīve. Viņa bija pilsētas meitene, tāpēc ļoti ilgojās pēc Berlīnes, pēc sava vīra. Neviens īsti nespēja paredzēt kā norisināsies karš, vien nojauta no propagandas laikrakstos.
1944. gada 20. jūlijā viņa un pārējās jaunās sievietes pārbaudīja Hitlera brokastis un tika uzaicinātas noskatīties melnbalto filmu īpašā teltī izveidotā kinoteātrī, tur viņa saklausīja runas, kas gandrīz izsvieda sievieti no krēsla un īslaicīgi apdullināja viņu. Völka uzzināja, ka vācu aristokrāts un vērmahta virsnieks Klauss Filips Marija Šenks grāfs fon Štaufenbergs todien veica neveiksmīgu atentātu pret Ādolfu Hitleru. Štaufenbergs bija viens no tā līderiem un tiešajiem izpildītājiem. Viņš vēlējās nogalināt fīreru un likvidēt Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partijas varu Vācijā. Sievietes asinis sastinga dzīslās, jo Štaufenbergs todien bija Vilku midzenī ar diviem spridzekļiem portfelī un vienu no bumbām viņam izdevās iedarbināt, kā rezultātā pazemes bunkurā, kur notika militārā konference bojā gāja četri cilvēki un vairāki tika ievainoti, bet Hitlers tika vien viegli ievainots, jo trieciena spēku mazināja ozolkoka galds, zem kura spridzeklis bija novietots. Štaufenbergs paspēja pamest Hitlera mītni un aizlidoja uz Berlīni, domādams, ka Hitlers ir miris un viņa mērķis – īstenots. Drīz viņu ar trīs līdzgaitniekiem arestēja. Vīriešiem tika izpildīts nāvessods.
Šis notikums ļoti mainīja Völkas un pārējo meiteņu ikdienu. Līdz šim viņa naktis drīkstēja pavadīt pie vīra radiem, taču Hitlera paranoja kļuva vēl spēcīgāka un arī indes brigāde kļuva par sava veida ieslodzītajām. Jaunās sievietes pārveda uz tukšu skolas ēku un ievietoja zālē, kur tika izveidotas kopmītnes. Uz mājām viņas tika vien nedēļas nogalēs. Indes brigādi visu laiku apsargāja elitārās Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partijas paramilitārā struktūra un šis laiks bijis patiešām nervozs.
Līdz rudenim aizvien tenkoja, ka Austrumu frontē viss nerit tik gludi kā Hitlers to vēlētos. Sarkanā armija bija ceļā. Visapkārt valdīja nežēlība…
Kādu dienu Völkas labs draugs – oberleitnants Gerhards La Granžs – armijas virsnieks, taču ne SS vīrs, brīdināja sievieti, lai viņa tiek prom no šī darba, kamēr tas vēl ir iespējams, jo krievi jau bija ceļā, liekot nojaust, ka tiem, kuri jebkādi ir saistīti ar Hitleru, nav gaidāms labs gals.
Sieviete uzklausīja šo padomu un sakontaktējās ar savas mātes ārstu Berlīnē, kurš palīdzēja uzstādīt viņai vairākas nopietnas, fiktīvas diagnozes. Laikā, kad viņa nolēma aiziet, Trešā reiha propogandas ministrs Pauls Jozefs Gebelss, viens no tuvākajiem un uzticīgākajiem Ādolfa Hitlera sekotājiem tobrīd dzīvoja Vilku midzenī, rūpīgi uzraugot situāciju tajā, taču viņai izdevās aizlaisties. Völka sakrāmēja čemodānus un devās uz staciju, lai tur astoņas stundas gaidītu vilcienu, kas aizveda viņu atpakaļ uz Berlīni. Sievietei nācās slēpties, jo SS vīri meklēja viņu, jo Völka tā arī nebija saņēmusi atļauju pamest savus pienākumus. Viņa mitinājās ārsta mājā.
„Šis laiks bija ļoti smags pārbaudījums visiem, pirms mēs sagaidījām mieru. Desmitiem tūkstošu vācu sieviešu tika izvarotas… Tas bija viens no Sarkanās armijas kara instrumentiem, ko pieļāva Staļins, nežēlīgi atmaksājot par 27 miljoniem padomju pasaules daļas cilvēku nāves gadījumiem otrā pasaules kara laikā. Diemžēl tik daudzām sievietēm bija jāsamaksā par Hitlera noziegumiem,” pārraidē uzsvēra Völka.
„Es mitinājos pie šī uzticamā vīra bumbu patversmē, kad sarkanarmieši ieradās pēc manis,” ar asarām acīs atminas sirmā kundze. Viņa centās iestāstīt, ka ir inficēta ar tuberkolozi, taču nekas neizdevās… Krievu armijnieki ieslodzīja sievieti uz 14 diennaktīm, pielietojot pret viņu seksuālo vardarbību. Šie vīrieši bija piedzērušies un lika arī viņai lietot alkoholu, ko Völka arī labprāt darīja, taču ne lai patīkami noreibtu, bet gan – aizslaucītu notikušā atmiņas…
„Pēc tam, kad viņi bija pabeiguši savas neģēlības, es vairs nevarēju palikt grūta, lai gan mans vīrs un es tik ļoti vēlējāmies bērnu…” aizlūstot balsij, atzina Hitlera indes brigādes bijusī darbiniece.
Tomēr viņa varēja atkal būt kopā ar vīru, kuru par laimi nenogalināja austrumu frontē. Viņš bija iekritis krievu nagos un divus gadus pavadīja karagūstekņu nometnē.
1946. gada 27. martā Völka atvēra sava nama durvis uniformā tērptam vīrietim, ar pārsēju uz galvas, sieviete nepazina šo tēlu. Tas bija VIŅŠ! Pāris atkal bija kopā, pēc ilgiem laikiem atkal varēja apskaut viens otru. Un tā turpmākos 45 gadus pavadīja kopā, līdz mīļotais devās aizsaulē.
„Viņa sirds bija salauzta, uzzinot, ko krievu armijnieki izdarīja ar mani. Bet mēs bijām viens otram. Mēs bijām dzīvi, ” sieviete gremdējās skumjajās atmiņās.
Pēc kara Völka satika savu draugu, kurš bija brīdinājis viņu par drīzām briesmām. Vīrietis paziņoja biedējošu vēsti, ka krievu armija nogalināja pārējās indes brigādes darbinieces. Völka vienīgā bija izdzīvojusi.
Viela pārdomām, vai ne?
