Pasaule ir tik dažāda un tikpat atšķirīgi un krāsaini ir dažādo kultūru tautas tērpi. Tajos ievīts iedzīvotāju temperaments, dzīves nostādnes un pārliecības. Aplūko 8 neparastākos un kolorītākos dažādu tautu nacionālās identitātes simbolus.
MEKSIKA
Meksikā līdzīgi kā daudzās valstīs nav viena kopēja tautas tērpa. Katrai grupai, dažādajās valsts daļās ir savs – atšķirīgs nacionālais tērps. Taču tiem visiem raksturīgas košas, sulīgas krāsas, bagātīgi izšuvumi un sievietēm krāšņi, kupli svārki. Savukārt, vīrieši valkā krāsainus apmetņus vai šalles (serape) un lielas cepures – sombreros, kā arī izšūtus kreklus.
TIBETA
Tibetieši ir ļoti konservatīvi savos nacionālajos apģērbos, lai gan daļa izvēlas tērpties rietumu nāciju stilā, tomēr tradicionālais tautas tērps ir viens no pamata ietērpiem. Sievietes zem blūzēm – pār biksēm velk tumšas krāsas kleitas, taču rotātas ar krāsainām svītrām. Austs vilnas priekšauts ir signāls, ka viņa ir precēta. Kā vīrieši, tā arī sievietes viskarstākajos laika apstākļos tērpjas apģērbos ar garām piedurknēm. Izņemot tibetiešu lamas, parasti šīs kultūras iedzīvotājiem ir gari mati, kas savīti dažādās bizītēs, apvijot galvu kā kronis. Bieža tērpa sastāvdaļa ir arī milzīga konusveida filca cepure, kuras forma atšķiras no iedzīvotāja dzīves rajona. Kreiso ausi parasti rotā smagi sudraba riņķi, kas dekorēti ar koraļļiem vai tirkīzu. Tibetiešu apģērbs nav komplicēts, tas parasti sastāv no chuba (nacionālais tērps) – garas, ietilpīgas drēbes ar platām, pagarinātām piedurknēm, kas ir tik garas, ka aizliktas aiz vilnas jostas. Svārki sniedzas līdz ceļiem un to augšējā malā ir milzīga kabata – ampa, kas paredzēta dažādu sadzīves priekšmetu noglabāšanai. Daudzi tautas tērpu varianti tiek papildināti ar košām rotas lietām, kas gluži vai nospiež sievietes kaklu.
APVIENOTIE ARĀBU EMIRĀTI (UN CITAS ISLĀMISKĀS PASAULES ZEMES)
Abaja (abaya) ir tradicionāls musulmaņu sieviešu apģērbs, kura nēsāšana kopā ar galvas lakatu (niqab) publiskās vietās ir daiļā dzimuma pārstāvju pienākums. Šis tērps ir melna, mētelim līdzīga kleita, kas tiek austa no aitas vai kamieļa vilnas, tomēr mūsdienās saglabājot šī tērpa pamata ideju – nosegt sievietes ķermeni, audums var atšķirties, tas var būt no viegla šifona, rotāts ar izšuvumiem vai pat no koša auduma. Abaja pilnībā nosedz musulmanietes ķermeni no kakla līdz potītēm, dažas izvēlas uzvilkt arī cimdus, lai pilnībā nosegtu arī plaukstas. Interesanti, ka, piemēram, Jemenā ārste nēsā baltu tērpu un sejas lakatu.
Līdzīga stila tērps ir burqa (centrālajā Āzijā dēvē par chandri).
INDONĒZIJA UN MALAIZIJA
Šajās zemēs nacionālā tērpa neatņemama sastāvdaļa ir saronga, kas ir liels auduma gals – 0,91 m plats un 2,3 m garš, kuru apsietu ap vidukli, nēsā kā vīrieši, tā sievietes daudzās Dienvidāzijas, Dienvidaustrumu Āzijas valstīs un Arābijas pussalā u.c. Saronga bieži ir rūtains, austs pleds, tāpat spilgtas krāsas vai batikots audums. Daudzas mūsdienu sarongas ir ar uzdrukātu dizainisku zīmējumu, piemēram, dzīvnieku vai augu rakstiem. To kombinē ar blūzi vai vienkārša piegriezuma kreklu.
Daudzi šo zemju vīrieši sarongu uzvelk, piemēram, tikai apmeklējot lūgšanas pie mošejām, taču Brunejā, Indonēzija, Malaizijā, Singapūrā, Šrilankā un citviet tas ir ikdienas un svinību tērps, ko Indijas ziemeļaustrumu daļā dēvē par phanek, savukārt, lielākajā daļā dienvidindijas par mundu vai lungi.
JAPĀNA
Mūsdienās japāņu ģērbšanās stilu var iedalīt divās daļās: japāņu tradicionālajā stilā valkājot kimono un austrumu valstu stilā. Tomēr japāņu tradicionālais kostīms joprojām nešaubīgi simbolizē mīlestību, skaistumu un etiķeti, uzskatot, ka tērpa valkāšana māca rūpību un estētismu pret ikdienas lietām. Kimono apvilkšana ir laikietilpīgs un visai sarežģīts process, zem tā tiek vilkts speciāls apakšapģērbs – hadajuban, kam pa virsu velk kimono, nofiksējot to ar jostu. Kājās apauj īpašas baltas zeķes – tabi ar speciālu izgriezumu starp īkšķi un otro pirkstu, un tad koka sandales – geta.
Kimono cieši aptin no valkātāja galvas līdz pat kājām, ietverot garus svārkus, platas piedurknes un ciešu jostu, kas izmaina ikviena kustības, padarot tās maigākas un nesteidzīgākas. Ikviena vecuma sievietēm ir nepiedienīgi atsegt ķermeņa daļas, ko nosedz šis nacionālais tērps. Īpaša kimono sastāvdaļa ir josta – obi, kopš seniem laikiem tiek uzskatīts par amuletu, sargājot valkātāja dvēseli, savukārt, mezgls uz tās – uzticamas mīlestības simbols. Senatnē vienas izcelsmes cilvēki seja vienādus mezglus, atspoguļojot ģimenes prototipu. Kimono ornamenti galvenokārt ir aizņemti no japāņu sižeta par gadalaikiem un sievietes parasti pieskaņo tos esošajai sezonai. Japānas tradicionālais apģērbs tiek valkāts īpašos dzīves gadījumos un svētkos – Jaunajā gadā, sasniedzot pilngadību, izlaidumā, kāzās un jubilejās u.c. būtiskos brīžos.
Kimono ir vairāki veidi, precētu un neprecētu sieviešu tērps atšķiras pēc jostas mezgla, nokrāsas un piedurkņu garuma, tāpat no auduma. Līdzīgi arī no vizītes mērķa. Parasti šis tērps ir šūts no zīda, taču ir arī no vilnas un kokvilnas.
Japāņu nacionālais tērps tiek iedalīts vairākās grupās: kurotdomesode – pilnībā melns, raksts ir tikai zem jostasvietas. Tajā tērpjas precētas sievietes formālās tikšanās reizēs, tāpat, piemēram, kāzās – līgavas un viņu mātes. Furisode – ar 99 – 107 cm garām piedurknēm, formāls tērps neprecētajām, ko tērpj pilngadības ceremonijā, kāzās līgavas un viņas neprecētās radinieces.Irotomesode – vienkrāsains, ar rakstu zem vidukļa. Mazāk formāls kimono precētajām. Hōmongi – apmeklējuma tērps, ar īpašu rakstu, kas izvijas cauri pleciem, vīlēm un piedurknēm. Šo kimono nēsā gan precētās, gan neprecētās japānietes. Tsukesagemazāk apgreznots kimono, ko valkā kā precētās, tā neprecētās. Iromuji ir vienkrāsains kimono, precētajām un neprecētajām, kas parasti tiek vilkts tējas ceremonijās. Komon – ļoti grezns tērps, raksts uz tā reti atkārtojas. To apģērbj pastaigām, restorānu apmeklējumiem, kā precētās, tā neprecētās. Yukata – visizplatītākais vasaras periodam, īpaši festivālu laikā, visa vecuma sievietēm un vīriešiem.To piedāvā arī apmeklētājiem kūrortos.
JAUNZĒLANDĒ (MAORI)
Maori ir polinēziešu tauta, kas jau izsenis ir dzīvojusi Jaunzēlandē. Šīs tautas nacionālais tērps tiek veidots no dažādiem augiem, piemēram, zīdkoka vai lina. Šis tērps ir visai mazs un apsedz tikai nelielu ķermeņa daļu, kas ļauj maoru vīriešiem lepoties ar viņu tradicionālajiem tetovējumiem.
Vīriešu un sieviešu nacionālā tērpa svārki ir līdz celim, kas stiprināti ar jostu ap vidukli. Un neatņemama sastāvdaļa ir taisnstūra apģērba gabals, ko nēsā ap pleciem. Maoru stiprā dzimuma pārstāvju jostas dēvē par tatua, savukārt, sieviešu – tu. Vīriešiem parasti tās ir daudz krāšņākas. Ja josta veidota no lina, tā visticamāk ir pīta ar melnbaltām svītrām.
NIGĒRIJA
Šīs valsts tautas tērps ir unikāls un ļoti efektīvs – mežģīnes, žakarda un citi smalki materiāli ir to būtiskākā sastāvdaļa. Sieviešu tērps ietver: buba – brīvu blūzi, kas ir nedaudz garāka par jostasvietu, kaba – viendaļīgu kleitu, kam ir dažādi fasoni, iro –apakšdaļas apģērbs – taisnstūra auduma gabals, kas stiprināts ap vidukli, gele – galvassega, taisnstūra auduma gabals, kas varieņemt dažādu formu un iborun vai ipele – šalle, kas vai nu sasieta ap kaklu vai pa diagonāli pārlikta ķermenim. Nigērijas vīriešu nacionālais tērps sastāv no – buba – brīva krekla līdz pat augšstilbiem, fila – tradicionālas cepures, sokoto – biksēm, kas aptver apakšējo ķermeņa daļu, abeti – aja – cita fasona cepures un agbada – izsmalcinātākas, smalkākas buba un sokoto. Nigērieši ļoti lepojas ar savu tautas tērpu, tam ir nozīmīga daļa gan ceremonijās, gan, piemēram, ziemeļos tajos dodas uz darbu. Tomēr valsts dienvidos mūsdienās vairāk dominē reitumu modes ietekme.
KUBA
Kubas iedzīvotāju vairums ir spāņu konkistadoru, no Āfrikas atvesto afroamerikāņu vergu un vietējo indiāņu pēcteči, kas ir metisizējušies. Nacionālajā tērpā un to daudzveidībā dominē košas, sulīgas krāsas un interesanti fasoni, ietekmējoties no spāņu un āfrikāņu kultūrām.
Kurš no šiem tautas tērpiem tev šķiet viskolorītākais?
