Šodien ārstniecība mums saistās ar modernām klīnikām un zinātniskos pierādījumos balstītiem medikamentiem, taču vēsturiski medicīna ir pārpilna ar dīvainām zālēm un “dziedināšanas” paņēmieniem.
Protams, tas nenozīmē, ka mūsdienās trūktu dažādu alternatīvu ārstniecības metožu un zāļu. Taču, piemēram, strīdi par to, vai ar homeopātiskiem līdzekļiem var kaut ko izārstēt, nav ne uz pusi tik asas kā diskusijas ārstēšanas kvalitāti un par peļņas gūšanu klīnikās.
Kanāls “FOX Life” piedāvā atskatīties uz vēsturiskām, no šodienas viedokļa stipri jokainām ārstniecības metodēm un salīdzināt tās ar mūsdienām.
Simpātiju pulveris
XVII gs. medicīna šodien var šķist traka, taču nez vai būs daudz līdzekļu, kas pārspēj sera Kenelma Digbija “Simpātiju pulveri”. Rapiera brūču ārstēšanai paredzētais līdzeklis tika gatavots no sliekām, cūku smadzenēm, dzelzs oksīda (rūsas), mazliet mumificēta līķa, sastāvdaļas saberžot pulverī. To klāja nevis uz brūces, bet gan uz “vainīgā” ieroča. Digbijs domāja, ka šāda “simpātiju maģija” kaut kādā veidā var palīdzēt ātrāk atveseļoties.
Mēles gala nogriešana
XVIII un XIX gs. mediķi uzskatīja, ka vislabāk pret stostīšanos palīdz mēles gala nogriešana. Tiesa, bieži vien nelaimīgie noasiņoja līdz nāvei.
Arsēns kā patentētu zāļu sastāvdaļa
Indīgo arsēnu ļoti ilgi izmantoja arī kā ārstniecības līdzekli. Tā bija galvenā sastāvdaļa patentētās zālēs pret malāriju un sifilisu no XVIII gs. nogales līdz pat XX gs. piecdesmitajiem gadiem. Vēl kādas patentētas zāles – “Donovan’s Solutions” – tika lietotas diabēta un artrīta ārstēšanai. Viktorijas laikmetā to izmantoja kā kosmētisko līdzekli.
Pasta no mirušām pelēm
Senie ēģiptieši ticēja, ka šāda pasta mazina zobu sāpes. Reizēm peles tika samaltas kopā ar citām sastāvdaļām. Elizabetes laiku Anglijā peles tika uzskatītas par labu līdzekli cīņā pret kārpām, masalām, klepu, bakām un slapināšanu gultā.
Ziedes no dzīvnieku mēsliem
Senajā Ēģiptē esot bijusi labi organizēta medicīnas sistēma, tomēr ārstniecības līdzekļi mēdza būt dīvaināki par dīvainiem. Ēģiptieši uzskatīja, ka pret daudzām kaitēm, savainojumiem un ļauniem gariem var līdzēt ēzeļu, suņu, gazeļu un putnu mēsli. Kaut arī šāda ārstniecība var izraisīt stingumkrampjus, pavisam bez pamata tā nav – dažu dzīvnieku mēslu mikroflorā ir atrastas vielas ar antibiotiskām īpašībām.
Diagnozes nosaka pēc aitu aknām
Mezopotāmijā dziednieki diagnozi noteica, izmantojot ziedotu aitu aknas. Tika uzskatīts, ka aknas ir cilvēka asiņu un dzīvības avots. Izrakumos ir atrastas teju četrus tūkstošus gadu senas no māla veidotas aitu aknu skulptūras.
Gāzes burciņā
Kad viduslaikos ārsti saskārās ar mēri – Melno nāvi, viņi piedāvāja pret to cīnīties ar “terapeitiskām smakām”. Tika uzskatīts, ka mēris ceļas no nāvējošiem izgarojumiem. Daži teica, ka vajagot turēt mājās kazas, citi ieteica uzkrāt burciņā vēdergāzes un atvērt tās brīžos, kad sērga parādās kaimiņos. Taču ar mēri nebija nekādu joku: no 1348. līdz 1350.gadam tas iznīcināja 30-60% Eiropas iedzīvotāju.
Diagnostika pēc urīna
Viduslaiku Eiropā ārsti bieži diagnosticēja slimības pēc uroskopijas. Lai arī cik zinātniski tas neizklausītos, tomēr manipulācija nebija nekas vairāk par pacienta urīna apskati. Urīna kolbas apskate pret gaismu tolaik bija tāds pats medicīnas simbols kā balts halāts un stetoskops šodien. Ārsti vēroja smaržu, konsistenci un reizēm pat garšu.
Sapuvusi maize
Jau senajā Ēģiptē sapuvušu maizi izmantoja iecirstu brūču ārstēšanai. Tomēr šajā stāstā ir zināma jēga – atcerēsimies par Luiju Pastēru un viņa izgudroto penicilīnu. Proti, zināmas sēnītes spēj apturēt slimību izraisošu baktēriju vairošanos.
Čūsku eļļa
Jau gadsimtiem ilgi Ķīnas ūdensčūskas eļļa ir tradicionāls ārstniecības līdzeklis pret locītavu sāpēm, kuru izmanto joprojām. ASV to ieviesa ķīnieši, kas būvēja starpkontinentālo dzelzceļu. Čūskas patiešām ir bagātīgs eikozapentaēnskābe (EPA) un omega-3 taukskābju avots un tām patiešām piemīt pretiekaisuma īpašības.
Mariani vīns
1863.gadā itāļu ķīmiķis Andželo Mariani izgudroja spēcinošu toniku, kura sastāvdaļas bija sarkanais vīns un kokas lapas. Reklāmas apgalvoja, ka šo dzērienu par labu ir atzinuši 8000 ārstu un tas ir ideāls “pārmērīgi strādājošiem vīriem, jūtīgām sievietēm un slimiem bērniem”. To baudīja Tomass Edisons, karaliene Viktorija, Krievijas cars, pāvesti Pijs X un Leo XIII. Mariani vīns kļuva ļoti populārs arī ASV, kur iedvesmoja Džonu Pembertonu līdzīga dzēriena radīšanai. To nodēvēja par “Coca-Cola”.
Parafīna vasks
Ja šodien pretnovecošanas procedūrām izmanto botoksu un kolagēnu, tad XIX gs. grumbiņu mazināšanai daži ārsti izmantoja parafīna injekcijas. Ar to mēģināja palielināt arī krūtis, taču tajās veidojās cieti, sāpīgi bumbuļi, ko dēvēja arī par parafinomām.
Kazu sēklinieki
XX gs. sākumā par vienu no bagātākajiem ārstiem ASV kļuva Džons Brinklijs, kuram nemaz nebija mediķa izglītības. Viņš apgalvoja, ka var izārstēt neauglību, impotenci un citas līdzīgas problēmas, veicot kazu sēklinieku ievadīšanu cilvēka sēkliniekos. Operācijai nebija nekāda zinātniska pamatojuma, tā bija tik bīstama, ka vairāki pacienti pat nomira.
