Pagājusi mazliet vairāk nekā nedēļa kopš 21. novembra notikumiem Maxima veikalā Zolitūdē… Palikuši neskaitāmi jautājumi!
Vakar pagāja nedēļa kopš 21. novembra notikumiem Maxima veikalā Zolitūdē. Kopš dienas, kura uz visiem laikiem ir ierakstīta mūsu sirdīs – ar sāpēm un neskaitāmiem jautājumiem.
Viss piedzīvotais šķiet kā ļauns murgs. Kā tas varēja notikt šeit – Latvijā? Zemē, kuru neskar neapturamas dabas stihijas! Kā tas varēja notikt šķietami parastā, klusā un mierīgā ceturtdienas vakarā, kad cilvēki, neko nenojaušot, devās uz veikalu, lai sarūpētu produktus, nezinot, ka mājās nepārnāks… Tikai viens mirklis, biedējošs mirklis un pār viņiem gūla veikala gruveši, liekot šai ziņai izplatīties pa visu Latviju un ārpus mūsu valsts robežām.
Šoks bija pirmais, kas piemeklēja daudzus no mums, brīdī, kad par to uzzinājām, taču mēs noteikti neapjautām, cik patiesībā nopietna traģēdija mūs visus ir piemeklējusi…
Katra jauna ziņa, vēsts no notikuma lika apstāties un ieklausīties. Sāpēs sažņaudzās sirds, izdzirdot par arvien pieaugošo upuru skaitu, par to, ka viņu vidū ir arī glābēji, kuri paši kļuva par šī notikuma ķīlniekiem. Vilnis Šteinītis, Sergejs Ižiks un Edgars Reinfelds – mūsu varoņi, kuri, nežēlojot sevi, centās palīdzēt cietušajiem.
Gaisā virmoja sāpes un izmisums piederīgo un līdzcilvēku sejās, neziņa un neticība visbaisākajam, nenovēršamajam… Mēs varējām saskatīt šīs sajūtas arī visu atbildīgo dienestu pārstāvju sejās, jo daudzus no mums vienoja līdzīgas emocijas… Protams, kas nav salīdzināmas ar tuvinieku sāpēm, neziņā gaidot – vai viņu mīļie būs starp izdzīvojušajiem, tomēr pār teju ikvienu no mums pārgūla dziļas skumjas un līdzjūtība.
Šķiet, ka šī diena – 21. novembris – apstādināja daudzu ierastās gaitas, liekot aizdomāties par mūsu eksistenci. Par to, kā vienā mirklī viss mūsu dzīvē var mainīties, kad to vismazāk gaidām… Visu Latviju apņēma bēdu seģene un ne tāpēc, ka šīs turpmākās dienas oficiāli tika noteiktas par sēru datumiem, bet gan tāpēc, ka mēs visi bijām vienoti sērās – vienoti Latvijā. Un šī bija tā reize, kad nešķirojām – latvietis, krievs vai jebkādas citas tautības pārstāvis…
54 zaudētas dzīvības un neskaitāmi jautājumi, par to, kāpēc tas notika. Kas un kurš vainojams šajā sirdi plosošajā traģēdijā? Lai gan tas, visticamāk, neremdēs bez vecākiem palikušo bērnu sirdis, bez mīļotajiem atstātos tuviniekus un uzticamos kolēģus, mēs tomēr ceram un ticam, ka tam būs atbildes… Bet skaidrs ir viens, šī diena mainīja Latviju, mainīja – mūs!
Vēlreiz visdziļākā līdzjūtība bojā gājušo piederīgajiem un visiem cietušajiem!
BrīvBrīdis.lv
