Bērna acu priekšā sadur un sadedzina māti

Es skatījos no savas gultiņas, kā mamma tika nežēlīgi sadurta līdz nāvei un pēc tam sadedzināta manu acu priekšā… Pēc 30 gadiem es joprojām cenšos atrast viņas slepkavu, vēsta britu mediji.

Sieviete, kura bērnībā redzēja, kā tiek noslepkavota viņas māte, ir stāstījusi par savām sāpēm par to, ka slepkava joprojām atrodas brīvībā gandrīz 30 gadus.

Emīlija Heilsa bija tikai 18 mēnešus veca, kad 1993. gada svētdienas pēcpusdienā viņas māte Kārena Heilsa (21) tika vairākas reizes sadurta viņas acu priekšā un viņas ķermenis tika aizdedzināts viņu mājās.

Kārenas tēvs Greiems Heilss atrada Emīliju šņukstošu, bet citādi neievainotu blakus viņas mātes degošajam ķermenim virtuvē, kad viņš kopā ar sievu Džeraldīnu ieradās pie viņas.

Mazāk nekā stundu pirms viņu šausminošā atklājuma Kārenas līgavainis Pīters Raflss, kuram tobrīd bija 22 gadi, bija devies uz darbu un atstājis savu māju Lavenham Road, Ipsvičā, Safolkā.

Jaunās mātes, kurai šķietami nebija ienaidnieku, slepkava joprojām nav noskaidrots, neskatoties uz milzīgajiem policijas meklējumiem un 50 000 mārciņu atlīdzības piedāvājumu par informāciju.

Policija, kas veikala pārdevējas Kārenas slepkavību raksturoja kā “šausmīgu”, uzskata, ka viņa tika nogalināta īsi pirms viņas līķa atrašanas.

Amatpersonām ir lielas aizdomas, ka viņa pazina savu slepkavu un varēja viņu ielaist mājā, jo nebija nekādu ielaušanās pazīmju.

Neilgi pēc slepkavības tika arestēti divi vīrieši, taču abi tika atbrīvoti bez apsūdzības. Tiek ziņots, ka viens no viņiem, 30 gadus vecs vīrietis, pirms atbrīvošanas tika nopratināts 48 stundas.

Nesekmīgās medības ir likušas Emīlijai un viņas ģimenei izjust lielu neapmierinātību un sašutumu par to, ka trīs gadu desmitus nav spēts rast patiesību.

Emīlija, kurai tagad ir 31 gads, tolaik bija tik jauna, ka viņai nav nekādu atmiņu par Kārenu, nemaz nerunājot par šausmīgo dienu 1993. gada 21. novembrī, kad viņa tika noslepkavota.

Ekskluzīvā intervijā “MailOnline” viņa stāstīja, kā joprojām katru dienu sēro par savu māti un atteicās atmest cerību, ka kādu dienu viņas slepkava varētu tikt atrasts.

Emīlija, kura tagad ir friziere un dzīvo Ipsvičā ar piecus gadus vecu dēlu, sacīja: “Katra diena ir tik smaga. Man viņa pietrūkst un domāju par viņu katru dienu. Es pastāvīgi domāju, kāda būtu dzīve ar viņu šeit ar mani. Katru dzimšanas dienu es vēlos, lai viņa būtu kopā ar mums. Man nav atmiņu par savu mammu, kas ir tik skumji. Tagad man pašai kā mammai ir vēl grūtāk. Es mūžīgi ceru, ka kādu dienu slepkava tiks atrasts.”

Jaunajā aicinājumā ikvienam, kam ir kāda informācija sazināties ar policiju, Emīlija, kura runāja ar nosacījumu, ka netiek izmantoti viņas un viņas ģimenes mūsdienu attēli, piebilda: “Es zinu, ka tur ir kāds, kas kaut ko zina, un es arī domāju vairāk nekā viens cilvēks zina. Kāds glabā noslēpumu cilvēkam, kurš viņu nogalināja. Es nezinu, kā viņi var turpināt dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.”

Emīlijas bēdās dalās Kārenas vecāki Grehems (77) un Džeraldīna (78), kuri joprojām dzīvo mājā, kurā viņa uzauga Barhemā netālu no Ipsvičas.

Pāris ir sarūgtināts, jo nav izdevies notvert viņas slepkavu, un baidās, ka izmeklēšanas sākumā varētu būt pieļautas kļūdas. Trīs bērnu māte Džeraldīna, kura vienmēr ir bijusi vājredzīga, uzskata, ka Kārenas slepkavības šoks izraisīja viņas redzes strauju pasliktināšanos un viņa kļuva pilnībā akla.

Runājot no savām mājām, viņa sacīja: “Kārena bija skaista meitene un mīlēja dzīvi, lai gan skolā viņa bija nedaudz nerātna. Viņai patika izjokot un izklaidēties, piemēram, ieslēdzot ugunsgrēka trauksmi. Mums bija 21 gads viņas dzīvē pirms tās briesmīgās dienas pirms 30 gadiem. Viņa bija kopā ar Pēteri apmēram sešus gadus, un viņiem viss bija kārtībā. Viņa neizmērojami mīlēja Emīliju. Esmu pārliecināta, ka viņa būtu tik lepna par savu mazdēlu, ja viņa būtu šeit. Viņš ir burvīgs un gudrs mazs zēns.

Džeraldīna atcerējās, kā Kārena un Pīters, Ipsvičas autobusu mehāniķis, bija iegādājušies savu divu guļamistabu dvīņu māju, kad viņa bija stāvoklī.

Pīters pastāstīja policijai, kā viss bija normāli, kad viņš 21. novembrī ap pulksten 15.50 bija devies uz darbu, un Kārena pie durvīm pamāja viņam ardievas pēc tam, kad bija nodevusi viņam līdzi iesaiņotās pusdienas.

Grehems un Džeraldīna ap pulksten 16:40 devās pie savas meitas un uzgāja šausmu ainu.

Ekskluzīvā intervijā “MailOnline” Grehems sacīja: “Mēs gājām pa taku, un es teicu: “Kaut kas nav kārtībā. Emīlija patiešām ļoti raud.” Es pieklauvēju pie durvīm un nesaņēmu nekādu atbildi. Tad es paskatījos cauri pastkastītei un ieraudzīju dūmus. Izmēģināju atvērt durvis un tās bija atslēgtas, tāpēc iegāju iekšā. Tad es viņu atradu virtuvē. Viņas ķermenis atradās netālu no darba virsmas, un ap viņu cēlās liesmas. No viņas vidukļa uz augšu viņas drēbes tika sadedzinātas, un pakausis tika apdedzinātas. Kad es ieraudzīju Kārenu, es zināju, ka viņas vairs nav. Sākumā es domāju, ka ugunsgrēka dēļ viņa ir mirusi. Tad es redzēju durtas brūces viņas krūtīs. Emīlija stāvēja virtuvē mātes otrā pusē, un es viņu vienkārši pacēlu un atdevu sievai. Es gribēju viņu izvilkt no dūmiem.”

Džeraldīna piebilda: “Emīlija raudāja. Viņa nezināja, kas notiek. Tajā laikā viņa spēja pateikt tikai dažus vārdus, piemēram, “mamma” un “tētis”. Viņa nekādi nevarēja izskaidrot notikušo, nemaz nerunājot par to, kas to ir izdarījis.”

Grehems sacīja, ka viņš nekavējoties sazvanījis glābējiem, un policija un ugunsdzēsēji steidzās uz māju.

Viņš joprojām ir nokaitināts, ka policija ļāva ugunsdzēsējiem iekļūt iekšā, iespējams, iznīcinot pēdas sniegā, kuras, iespējams, bija atstājis slepkava.

Grehems sacīja: “Es jau biju nodzēsis uguni, tāpēc viņiem nebija vajadzības steigties iekšā. To vajadzēja saglabāt kā nozieguma vietu. Es zināju, ka mājā neviena cita nav.

Pīters vēlāk pastāstīja Kārenas vecākiem un policijai, ka viņa bija pieminējusi, ka kāds mēģināja raustīt viņu mājas priekšējo durvju rokturi, kamēr viņš sestdienas vakarā bija devies ārpus mājas. Acīmredzot šis incidents nobiedēja Kārenu, taču Pīters to nodēvēja par vietējo bērnu dauzīšanos.

Grehems piebilda: “Viņa bija nedaudz satraukta par dzīvošanu mājā, jo šajā rajonā bija notikušas ielaušanās.”

Pēc Kārenas līķa atrašanas policija konstatēja, ka mājā pazuduši divi lieli virtuves naži, kā arī viņas somiņa, kurā bija neliela skaidras naudas summa. Kārenas vecākus kopā ar Pīteru nopratināja policija, un detektīvi mēģināja ģimeni pārliecināt, ka viņi noķers slepkavu.

Izmeklēšana kļuva par vienu no Safolkas policijas visu laiku lielākajām slepkavību medībām ar vairāk nekā 1400 iespējamiem izmeklēšanas virzieniem.

“Es mammu atceros pēc fotogrāfijām. Tas ir grūti, bet man ir jāmēģina virzīties tālāk. Es saprotu, ka no savas gultiņas redzēju visu, kas notika, es saprotu, ka skatījos no savas gultiņas, kā mamma tika nežēlīgi sadurta līdz nāvei un pēc tam sadedzināta manu acu priekšā,” stāstīja Emīlija.

“Viņas slepkavība bija patiesi postoša visai viņas ģimenei, un, ja ir kāds, kas var mums palīdzēt, bet nevēlas to darīt, es vēlētos, lai viņi īpaši padomā par dažām lietām, kas varētu palīdzēt mainīt savas domas. Lūdzu, padomājiet par to meitenīti, kura bija atstāta viena mājā, kur viņas mamma tika nodurta un aizdedzināta, un kurai paveicās izdzīvot ugunsgrēkā. Lūdzu, padomājiet par vecākiem, kuri atklāja savas meitas līķi un izglāba savu mazmeitu no uguns. Ja domājat, ka varat palīdzēt, lūdzu, zvaniet mums. Slepkavas draugi vai radinieki, iespējams, pamanīja izmaiņas savā uzvedībā ap slepkavības brīdi, bet vai nu tobrīd neko par to nedomāja, vai arī viņiem bija aizdomas, bet viņi juta pienākumu neko neteikt, vai arī bija baidās to darīt. Ja tas attiecas uz jums, lūdzu, atcerieties, ka nekad nav par vēlu nākt klajā, un mēs izturēsimies pret visu saņemto informāciju ar visstingrāko konfidencialitāti,” saka policija.