Pieklājīgs, maigs, rūpīgs jauneklis – katras topošās sievasmātes sapnis. Tikai meitām tā neliekas, gluži otrādi, viņām no tādiem „pielaizītiem“ pielūdzējiem pumpas metas. Kādēļ tā?
Cik reiz nav redzēts – bez ziediem pie viņas durvīm nekad nav redzēts, mājup vienmēr pavada, mammai palīdz, balsi nekad nepaceļ, iereibis nav manīts, izglītība labu labā, tomēr iecerētās acīs mūždien jaukais zēns nekādu labvēlību neiegūst, labākajā gadījumā tiek turēts kā rezerves variants, ļaunākajā – jau pēc pāris nedēļām izdzēsts no telefona, datora un personīgās atmiņas. Protams, nožēla nāk ar brīdi, kad draudzene, pelnrušķīte bez koša imidža, izrādījusies gudrāka un galantajam kavalierim pie altāra zvērējusi mūžīgo uzticību. Taču, godīgi sakot, pirkstos košana ir vien mirkļa vājība, kas nenes gaidīto mācību nākotnes perspektīvā. Kārtējais rātnais pielūdzējs, ja liktenim labpaticis tādu piespēlēt, bieži vien tiek iemainīts pret pasaules vēl neatklātu aktiermākslas ģēniju ar alimentiem vai šķirteni bez talantiem un pastāvīga darba, bet ar niķi periodiski nozust ar galiem.
Līdz pakalpīgumam jauks cilvēks bezgala daudz investē attiecībās, vienmēr ir viegli sasniedzams un, protams, cer uz pretimnākšanu, bet regulāri pieviļas, jo viņa vietā izvēlēts tiek tipiņš no blakus klases, auditorijas, biroja vai mājas, kas kavē, bieži neceļ klausuli un kura friziera apmeklējumiem ir vairāk sezonāls raksturs. Piemīlīgi vīrieši, gluži tāpat kā sievietes, ir patiesi neapskaužamā situācijā. No viņu perspektīvas raugoties, viss tiek darīts pareizi – ziedi, mīļas dāvanas, laipnības un citi uzmanības apliecinājumi -, tomēr, neskatoties uz to, ilgstošas attiecības kā neveidojas, tā neveidojas. Kas pirmajā mirklī liekas gluži neizprotams, no psiholoģiskā viedokļa ir viegli izskaidrojams.
Jo vairāk mēs ieguldām, jo vērtīgāks mums šķiet investīciju objekts. Piemēram, tas, kurš katru dienu pucē savu auto vai dzīvokli, arvien vairāk arī tam pieķeras. Lai cik prozaiski tas skanētu, ar cilvēku ir līdzīgi. Jo vairāk laika, naudas un uzmanības investējam, jo vērtīgāks otrs šķiet. Pieķeršanās aug, investīcijas arī. Mūsu acīs cilvēks iegūst arvien lielāku vērtību, nozīmīgāku vietu mūsu dzīvē. Bēdīgais šai stāstā ir tas, ka efekts darbojas tikai vienā virzienā. Tam, kurā iegulda, tā nešķiet. Gluži pretēji. Viņš neskaitāmos uzmanības apliecinājumus drīzāk uztver kā uzmācību, kā savas brīvības ierobežojumu.
Ko darīt? Nepārsteigties, protams, nebūt nepieklājīgam un nepateicīgam, drīzāk delikāti mēģināt vērst uzmanību tam, ka došana un ņemšana ir kas tāds, kam vēlams notikt līdzsvarā. Tas pasargā no vilšanās, kā arī palielina izredzes, ka attiecības būs līdzsvarotas un pastāvēs ilgtermiņā.
Ballīte ieilga līdz nakts vidum? Aizpļāpājies ar draudzenēm un nokavēji pēdējo trolejbusu? Kāda bēda! Ir taču Jāņa vai Pētera telefona numurs. Atliek tikai pazvanīt, un būs klāt kā štiks. Jebkurā diennakts stundā izvelsies no siltās gultiņas un teciņiem būs klāt. Tu viņam nākamajā dienā pazvanīsi un pateiksi paldies? Nē. Tie, kas vienmēr ir mūsu rīcībā, mums liek justies pasīviem. Tas, kurš samīlējies līdz ausīm un mīļotā dēļ gatavs uz visu, ir pārāk jauks, un tas nenes cerētos augļus, bet šķiet garlaicīgs un neinteresants, ļaunākajā gadījumā – pat nožēlojams.
Cilvēkā dziļāk, nekā varētu domāt, ir iesakņojies pieņēmums, ka lietas vai cilvēki, kurus ir grūti iegūt, ir īpaši vērtīgi. Tādēļ arī tas, kurš reti parādās, rada ilūziju, ka viņa laiks un klātesamība ir dārga dāvana, ar kuru apkārt nemētājas. Tādēļ arī nav nekāds nāves grēks kādu reizīti neatbildēt uz telefona zvanu vai atteikt randiņu, jo, ja tas pat otram kritīs uz nerviem un nolūki būs vāji slēpti, vienalga efekts, visticamāk, tiks panākts. Turklāt tam ir arī papildu efekts – otrs būs spiests aizdomāties un meklēt iemeslus, kas savukārt nozīmē, ka domas par un ap tevi visu laiku jauksies pa galvu un tavs tēls tur būs klātesošs, bet tas jau kaut ko nozīmē, vai ne?
Jauko cilvēku laipnība mēdz viņiem ļauni atspēlēties – attaisnojot otrs necienīgo uzvedību un pārlieku ātri piedodot, viņi bieži vien to tikai pastiprina, jo nenoliek skaidras robežas, ciktāl drīkst iet. Un vēl viena paradoksāla lieta – mūždien jauks cilvēks netiek uzlūkots kā kas īpašs, viņam trūkst tā knikšķa, bez kura uguns nepiešķiļas un īsta aizraušanās neaizsākas. Labs alibi kavētājiem un vārdos asajiem, brīdinājuma signāls – pasaules lāpītājiem.
