Populāru lietu vēsture: Kā radās sērkociņi?

Sērkociņi patiešām ir viena no tām lietām, kas atrodamas teju ikvienā mājā – nav nozīmes tam, cik nabadzīgs vai bagāts tās saimnieks. Brīvbrīdis.lv šoreiz piedāvā ielūkoties vēsturē – kā radās šī tik ierastā mājsaimniecības lieta?

Kas tad īsti ir sērkociņš? Neliela stienīša (visbiežāk – apses koka) galā ir viegli uzliesmojoš galviņa. Ir divu veidu sērkociņi – tādi, kurus aizdedzina, novelkot gar speciālo virsmu kastītes malā, un tādi, kur aizdegas, novelkot gar teju pilnīgi jebkuru cietu virsmu. Speciāli kamīnu vai ugunskuru iekuršanai tiek ražoti garāki sērkociņi. Vidēji divus santīmus vērtā “parasto” sērkociņu kastīte pilnīgi noteikti ir viena no lētākajām lietām, ko iespējams iegādāties veikalos.

Jau no senatnes cilvēki vēlējušies atvieglot uguns iegūšanas procesu. Lai gan sērkociņiem līdzīgus izstrādājumus izmantoja jau Senajā Ķīnā pirms aptuveni 1000 gadiem, pirmos pašaizdegošos sērkociņus francūzis Žans Šansels izstrādāja 19.gs. pašā sākumā Parīzē. Tā galviņas sastāvā bija kālija hlorāts, sērs, cukurs un gumija, bet to aizdedzināja, iegremdējot nelielā azbesta trauciņā ar sērskābi. Saprotamu iemeslu dēļ šis visai bīstamais izgudrojums nekļuva populārs.

Bija vajadzīgi vēl 20 gadi, lai angļu ķīmiķis Džons Vokers izstrādātu pirmos ar berzes spēka palīdzību aizdedzināmos sērkociņus. Viņš eksperimentēja ar kālija hlorāta pulveri un galu galā nonāca līdz speciālā maisījumā iemērktam koka stienītim, kuru aizdedzina ar īpaša smilšpapīra palīdzību. Divu gadu laikā Vokers pārdeva 168 sērkociņu komplektus, tomēr tie arvien bija bīstami – Anglijā un Francijā tos pat aizliedza. Arī līdz tam daudzi bija centušies izgudrot ko līdzīgu, taču visi centieni atdūrās pret drošības problēmu – sērkociņi dažkārt aizdegās paši, izraisot ugunsgrēkus vai, labākajā gadījumā, aizdedzināja tikai apģērbu.

Viss mainījās 1844.gadā, kad zviedrs Gustavs Eriks Pašs patentēja sarkanā fosfora joslu, ko mūsdienās redzam sērkociņu kastītes sānā, pārceļot fosoforu no sērkociņa galviņas uz kastīti – tādējādi tika likvidēti pašaizdegšanās draudi un sērkociņu uzvaras gājiens varēja sākties! Pirmās sērkociņu kastītes ar jau pievienotu aizdedzināšanas joslu patentēja 1890.gadā ASV.

Vai zināji?

Mūsdienu sērkociņu kastītes ārējā aizdedzināšanas josla sastāv no 50% sarkanā fosofora, 25% stikla pulvera, 16% saistvielu, 5% neitralizētāju un 4% sodreju. Savukārt, paša sērkociņa galviņas sastāvā ir 45-55% kālija hlorāta ar nelielu sēra piedevu, līme un dažādas saistvielas.

Sērkociņš aizdegas, reaģējot fosforam uz kastītes sāniem ar kālija hlorātu uz sērkociņa galviņas.

Parasti kārbiņā ir 30-40 sērkociņi, atkarībā no izmēra.

Pirmā sērkociņu fabrika “Vulkāns” Latvijā darbu sāka jau 1878.gadā Kuldīgā, vēlāk tos ražoja arī Saldū, Liepājā, Līgatnē un fabrikā “Komēta” Rīgā, kas darbojās no 1914. līdz pat 2008.gadam.