Ralfs Eilands: Pirmo reizi man ir tāda pārliecība par sevi!

24/04/13 18:13 | Raksta autors : Līva Cimmermane

Foto:No personīgā arhīva
Foto:No personīgā arhīva
 Braucot uz interviju pie Ralfa, ārā ir tik pasakains laiks, ka šķiet – visi apstākļi sakrituši tā, lai šī tikšanās būtu lieliska. Mūziķis sagaida mūs Zaķusalas TV ēkā – mazliet noguris, taču ar patiesu mirdzumu un dzirkstelīti acīs. To redzot, tiešām rodas sajūta, ka viņš spēs piecelt kājās Eiropu! Šoreiz ar Ralfu runājamies par visu nopietno – pagātni, tagadni un nākotni, par to, kas bijis, ir un vēl tikai būs! 

 

 

Tu esi skolā, radio, televīzijā, mēģinājumos, koncertos – visur! Kā Tu to visu paspēj?Nav viegli, teikšu kā ir. Arvien vairāk nogurstu, arvien vairāk cilvēku saka, ka noguris izskatos, tāpēc ik pa laikam ir nepieciešams kāds atvaļinājums. Piemēram, tagad, līdz Eirovīzijai, man ir atvaļinājums radio. Citādāk es nevarētu pavilkt, jo šis man ir arī eksāmenu gads, līdz ar to arī mācības. No mājas es izeju pulksten septiņos no rīta, mājās pārnāku tikai ap desmitiem un negribas darīt vairs itin neko, tikai gulēt, ko arī daru. Tāpēc ik pa laikam cieš dažādas lietas, dažādi darbi, ko daru. Galvenais, ka negribu un neļauju, lai ciestu mūzika. Ar prātu saprotu, ka šobrīd mācībām jābūt pirmajā vietā un viss cits tām jāpakārto, taču esmu tāds cilvēks, kurš dzīvo mūzikā visu laiku. Ja ir brīdis, kad man it kā nav ko darīt, varu mājās uzlikt kādu dziesmu un viens pats pie tās dejot. Es tik ļoti dzīvoju mūzikā, ka nekādi nevaru to nolikt otrajā plānā.   

 

 

 

 

Un kā Tu paspēj visur nokļūt – vai Tev pašam ir auto vadītāja apliecība, ceļā dodies ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu?

Man ļoti nepatīk mašīnas. Jau labu laiku man teorētiski varētu būt tiesības, bet nav. Es eju ar kājām. Agrāk mums studija bija Juglā, un es no Vecrīgas turp devos kājām, arī atpakaļ tāpat. Man ļoti patīk pastaigāties, jo tad es visu laiku varu domāt, tas ir radošums. Ja nu vienīgi gadās situācija, kad es kaut ko varētu kavēt, tad saucu taksometru vai braucu ar sabiedrisko transportu, bet tas man tiešām nepatīk. Ārpus Rīgas, kad jādodas uz koncertiem, parasti grupas biedrs Edmunds mūs vadā, un par to es ļoti priecājos, jo es tā nevarētu. Nespētu pilnīgi sevi noskaņot ceļam. Man patīk mašīnā paklausīties mūziku, paskatīties uz kokiem un O! varbūt kāda radoša ideja rodas. Tad, kad es noslēdzos pats uz sevi, tad es vienmēr kaut ko izdomāju, pat dziesmas saceru.

 

 

 

Uz skatuves Tu esi spridzeklis. Izskatās, ka tāds Tu esi vienmēr, ka citādāks nemaz nespēj būt. Kā Tu uzlādējies? Kā Tu tam sagatavojies?

Skatuve varētu būt mans alter ego – mana otra personība, jo dzīvē es vienmēr esmu ļoti nosvērts, ilgi prātoju, daudz ko nevēlos darīt, bet uz skatuves un mūzikā kopumā es nemaz neesmu slinks. Esmu darbaholiķis. Bet visādi citādi es esmu slinks cilvēks, kurš var kaut kam pateikt: “Nē!”, lai tikai pasēdētu mājās. Un kā es uzlādējos? Tas ir klikšķis! Skatuve! Pirmkārt, jau publika, enerģija, ko saņemu, savstarpēja enerģijas apmaiņa starp mums un publiku. Sākumā tev pašam jāiet ar nelielu avansiņu, jāparāda, ka esi gatavs dot arī savu enerģiju. Auditorijas atšķiras, piemēram, ja tā ir balle, cilvēki vairāk sēž pie galdiņiem un ēd, tad viņi nav tik ļoti sagatavojušies, ka tūlīt viss notiks. Savukārt, koncertā, kur publika jau ir uzlādēta, gatava kopā ar mums izbaudīt šo maģisko mirkli, tad ir pavisam citādāk. Principā, ir pašam jānāk ar nelielu avansiņu uz skatuves, tāpēc vienmēr ir jābūt možam, ir jāizguļās pirms koncerta, nedrīkst būt miegains. Tāpēc pirms koncertiem arī vienmēr papildus izdzeru kādu kafiju. Bet, atrodoties uz skatuves, tas ir pavisam kas cits, enerģijas apmaiņa, spēks… Pēc tam, kad nokāpju no skatuves, tad, jā – tad ir pavisam kas cits – Aijā žūžū.

 

 

 

Vērojot no malas izskatās, ka Tu jebkuru vari pavilkt līdzi – vienalga, vai tie būtu bērni, studenti, pusmūža vai veci cilvēki.

Tā patiesībā arī ir milzīga pieredze, ko es visu laiku cenšos gūt. Eju uz koncertiem, skatos. Nesen piedzīvoju ļoti lielu atklāsmi. Principā ir ļoti daudz mūziķu, kuri manās acīs ir lieli profesionāļi un, ar kuriem es nākotnē labprāt sadarbotos, bet viņi liek man savā ziņā vilties, jo aizejot uz koncertu viņi skatās kā kāds cits mūziķis spēlē un saka: “Es to varētu labāk, viņam tas nesanāk,” vai arī “Jā, tur viņš superīgi nospēlēja.” Bet tas fakts kā tāds, ka vairāk viņi koncerta laikā runā, nevis bauda. Es vienmēr, kad eju uz koncertiem, skatos, baudu, mācos. Nekad nedodos turp, lai kādu vērtētu, ar domu, ka es arī esmu mūziķis un, lūk, esmu ieradies, lai tevi vērtētu. Es aizeju kā skatītājs. Un tā pieredze, ko es šādā veidā esmu guvis, tas arī laikam ir tas, kas man palīdz sadarboties ar dažādām publikām. Mans uzdevums ir izklaidēt jebkuru publiku, un to es arī cenšos darīt.

 
 

310166_229325747133286_129268103805718_560181_1127583641_n

 

 

 

Vai Tu redzi atšķirību starp publiku Latvijā un publiku ārvalstīs?

Atšķirība patiesībā ir milzīga starp Latvijas un ārzemju publiku. Kad pirmo reizi uzstājāmies Lietuvā, es biju pārsteigts, kādi viņi ir monstri! Tiešām – zvērīga publika. Latvijā mēs esam zināma grupa un mūs asociē ar to: “Jā, ja viņi būs, tad būs dejas un traki!”Bet Latvijā publikai ir jāiesildās – pirmajā dziesmā viņi gatavojas, otrajā iesildās, trešanā – nu, jā – tad var sākt ārdīties. Savukārt, Lietuvā, viņiem, pirmkārt, pavisam citi žanri interesē un viņi jau uz pirmo dziesmu ir gatavi visam. Es nezinu, varbūt tā ir tikai mums, bet mums ļoti tur patīk.  Patiesībā – patīk jebkur. Ārzemju publika šķiet, ka ir atvērtāka, tā ir cita mentalitāte. Tie paši lietuvieši – it kā braļukas mūsējie, bet tomēr nedaudz citādāki ir. Parunāju ar savu lietuviešu draugu, un viņš teica, ka, jā – lietuvieši tādi ir. Mēs, latvieši, esam vairāk tādi, kuri jāiekustina, lai kaut kas notiktu.

 

 

 

Saka jau, ka latvietim labākais ēdiens ir cits latvietis – mēs kaut kā vairāk izceļamies, ka biežāk pasakām kaut ko sliktu, nekā paslavējam.

Jā, bet pie tā jau ar laiku pierod, visām negācijām uzliek vienaldzību virsū.

 

 

 

Tad komentāri internetā…

Nē, tie mani neaizskar, jo tie nav profesionāli. Savukārt, ja kāds profesionālis man kaut ko aizrāda, es esmu laimīgs, jo viņa aizrādījumu es uztveru kā ieguvumu. Tad es zinu savu kļūdu, kas man ir jāizlabo, lai viss būtu kārtībā. Brīžiem ir ļoti grūti uz sevi paskatīties no malas, bet šis cilvēks man ir norādījis to, ko es varu izlabot. Patiesībā ļoti daudzi mūziķi, lai arī saka, ka  necepaspar komentāriem, tomēr to dara, un, ja aizrāda profesionālis, tad šķiet: “Kā? Tā kā es visu laiku esmu darījis, tā taču ir pareizi”. Es uzskatu, ka visu laiku ir jāaug un jāpilnveidojas

 

 

 

565455_448223908584554_53717343_n

 

 

Un kā Tu no tā visa atpūties?

Es uzskatu, ka katram civēkam ir jābūt pilnīgai muļķībai, ar ko viņš nodarbojas, kas nav nekādā ziņā noderīgi, bet vienkārši, lai atslābinātu smadzenes. Es skatos restlingu. Divas reizes nedēļā ir un es skatos, un esmu laimīgs. Neko tajā laikā es neesmu padarījis, bet esmu lietderīgi atpūties. Un vēl arī ar koncertiem – mūzika man ir arī atpūta. Ļoti interesanti iznāk – es nopelnu mūzikā un iztērēju mūzikā. Aizeju uz veikalu, nopērku plates, eju uz koncertiem – tā tas ar mani notiek.

 

 

 

Te arī var redzēt to, ka esi mūzikā ar sirdi un dvēseli, ka tā ir Tava dzīve.

Jā! Un es par to ļoti priecājos. Patiesībā tieši šādi tas ir izkārtojies pēdējos gados, aptuveni pēdējā pusotra gada laikā.

 

 

 

Tas ir ļoti svarīgi, ka vari darīt to, ko no sirds mīli! Tas ir svarīgi jebkuram.

Jā, patiesībā ļoti svarīgi. Es tagad pat sāku just atšķirību no sevis un citiem mūziķiem, kuriem atpūta ir pavisam citādāka, ka nav mūzikā iekšā pilnībā un brīvo laiku izmanto citām lietām. Es tā esmu novērojis.

 

 

 

Vai arī lielākais iedvesmas avots Tev ir mūzika?

Jā, viennozīmīgi! Esam arī studijā ierakstījuši dziesmas, iedvesmojoties no citām dziesmām. Sākumā man tas šķita muļķīgi, piemēram, ieejot Facebook vai kādā citā saitā, ārzemju grupas norāda tās grupas, no kurām viņi ir iedvesmojušies, piemēram,Muse uzraksta justice Daft Punk, Queen. Es domāju: “Kādēļ kaut kas tāds ir vajadzīgs? Kuru tas interesē?”, taču tagad es sāku saprast, ka patiesībā tas ir ļoti interesanti un labi. Jo paklausoties tu tiešām spēj saklausīt – jā, tas ir no tā, tas no tā un tas no vēl cita. Tagad man tas šķiet krietni nozīmīgāk, ka tu vari pateikt un parādīt, no kā tu esi iedvesmojies.

 

 

 

Vai Tev ir arī kāds konkrēts mūziķis vai mūzikas grupa, kas ir Tavs lielākais iedvesmas avots?

Es izaugu pie Eminema, tas bija pats pirmais. Tagad man ļoti patīk fank mūzika – pilnīgi visu no tā varu klausīties. Jāpiebilst gan – vecā fank mūzika. Patīk arī vecais hip-hops. Ne tas agresīvais, bet pats, pats pirmais, kas bija bija uz fank mūzikas pamatiem. Tagad vēl es klausos Muse, Daft Punk. Agrāk man bija pat teiciens: “Es klausos visu, izņemot Green Day,” jo man viņi tiešām nepatīk.

 

 

_MG_3056_ copyb

 

 

 

Tu jau minēji, ka slodzes dēļ arī skola, mācības cieš. Kā ir tagad, kad straujiem soļiem tuvojas Eirovīzija? Vai ar konkursa datumiem nesakrīt arī kādas pirmās ieskaites, eksāmeni?

Jā, es jau noliku eksāmenu angļu valodā. Pēc Eirovīzijas uzreiz būs pārējie. Šaubos vai uz Malmi es braukšu ar grāmatām un tur ļoti cītīgi mācīšos, bet pēc tam gan. Līdz 7. maijam būs ļoti daudz jāmācās, lai tas viss labi noritētu.

 

 

 

Vai skolotāji ir pretimnākoši?

Kā kurš. Kopumā jau ir, jā. Šogad, man šķiet, vispretimnākošākie kā jebkad. Man nav nekādas atlaides, salīdzinājumā ar klases biedriem, es neesmu ne ar ko īpašāks par viņiem – ja ir kontroldarbs, tas nozīmē, ka tas tiešām ir, bet tādā ziņā pretimnākoši, ka es varbūt nevaru nākamnedēļ uzrakstīt kaut kādu darbu, bet atlikt vēl mazu laiciņu un uzrakstīt vēlāk. Taču jāizdara man ir viss tieši tas pats, kas tiek prasīts no pārējiem.

 

 

 

Vai Tu redzi atšķirību starp sevi un saviem vienaudžiem? Tu esi noslogots – pēc skolas ej uz darbu, mēģinājumiem, brīvdienās vadi pasākumus, koncertē. Tu atšķiries no viņiem. Vai Tu izjūti šīs atšķirības?

Es vislielāko atšķirību redzēju tad, kad aizgāju uz vienu augstskolu, kurā vēlos iestāties. Uz atvērto durvju dienu bija sanākuši daudzi mana vecuma jaunieši – klausīties informāciju, uzzināt par šo skolu. Tajā brīdī es padomāju: “Ko viņi te dara?” Vienkārši dzirdod, kādus jautājumus viņi uzdod, situācija bija tāda, kad es domāju – to jau lektors pateica sākumā, šis jautājums vispār ir nepiemērots un muļķīgs, arī uzvedība kopumā mani pārsteidza. Tā jau arī tas viss savelkas kopā. Atkarīgs viss ir no tā, kādā vidē tu esi, tad arī atšķirības ir redzamas. Es vispār uzskatu, ka skola ir tāda lieta, kas daudz ko neiemāca – vislielāko pieredzi cilvēks gūst pašmācības ceļā no dzīves. Redzot, kādi nāk no skolas ārā, kādi vēlas iestāties augstskolā, kā viņi uzvedas, man radās šaubas…Sāku domāt, ar ko tad šie cilvēki nodarbojas brīvajā laikā? Protams, ir arī tādi, kuri pēc skolas iet mājās, vispār neko nedara, un viņiem ir ļoti sliktas atzīmes, pat izslēdz no skolas. To es vispār nesaprotu. Viņiem vienkārši ir vairāk laika slinkot.

 

 

 

IMG_3930

 

 

 

 

Tu jau patiesībā no dzīves esi paspējis iemācīties ļoti daudz. Tu esi ļoti jauns, bet apguvis, iemācījies tik, cik cits, iespējams, nezina vēl 30 gados…

Es ļoti cenšos! Ja es vēlos tikt līdzi pieaugušajiem, kuri arī darbojas manā jomā, ja es vēlos ar viņiem komunicēt tā, lai viņi saprot, ka no šitā čalīša var kaut ko arī paklausīties, nevis tikai viņam pastāstīt, tad man ir jāvelkas klāt. Es cenšos darīt visu, lai pēc iespējas vairāk pilnveidotos. Kā jau minēju, man patīk aizrādījumi, man patīk mācīties un augt, jo stāvot uz vietas nekas nesanāks. Arī tad, kad mūziķis sasniedz zināmu vecumu un viņam ir reāli jākāpj nost no skatuves, jo viņu mūzika neattīstās, viņi paralēli jau dara pavisam citas lietas, dzirdamas vienādas frāzes intervijās, sūdzēšanās, ka nekas nav labi, ka valda demokrātija… Es nevēlos tāds būt. Vai nu es patīku, vai nepatīku, bet es vēlos sevi pilnveidot, iet ar savu nostāju, savu domu. Es vēlos dzīvot pilnvērtīgi!

 

 

 

Kā ir ar Tavu personīgo dzīvi? Vai nav grūti iziet uz ielas? Tu esi zināms cilvēks Latvijā, esi daudzu iedzīvotāju un ne tikai mazo meiteņu elks. Netraucē tas, ka cilvēki sačukstas Tevi ieraugot, vai pēta Tevi.

Nē, šeit jau nav tik traki, pie mums nav Holivuda.

 

 

 

Jā, bet tāpat ir pietiekami liela atšķirība starp, piemēram, to, kad uz ielas izeju es vai to izdari Tu. Mums tiks veltīti pavisam atšķirīgi skatieni.

Ir tā, ka es nemāku to pamanīt. Esmu gājis bieži vien kopā ar draugiem, kuri man prasa: “Tu neredzēji to?”, es saku: “Nē! Kas tur bija?” Es dzīvoju pats savā pasaulē. Piemēram, ja es viens eju pa ielu, vispār neredzu, kas apkārt notiek. Es dzīvoju savās domās, savā mazajā pasaulītē. Draugiem esmu jau teicis, ja ierauga mani uz ielas, lai kliedz, māj ar rokām, nāk klāt, jo es citādi varu nepamanīt. Es vienkārši eju uz priekšu.

 

 

 

Clipboard01

 

 

 

 

Kādas vispār ir Tavas attiecības ar faniem? Tev noteikti tiek sūtīts daudz vēstuļu… Kā Tu ar viņiem komunicē? Vai klātienē, vai sociālajos tīklos?

Jā, es cenšos komunicēt. Es gan draugos un Facebook vairs neeju tik bieži iekšā, vairāk lieku bildes, informējot par savu ikdienu, arī lieku bildes Instagram. Man ļoti patīk likt bildes un patīk tvītot. Tā es cenšos šo komunikāciju uzturēt vairāk. Mums pēc koncertiem bieži ir tā, ka fani grib aprunāties, nofotografēties, pajautāt šo un to, iedot kādu dāvaniņu… Pat, ja mums ir jāskrien uz nākamo koncertu un galīgi nav laika, kaut piecas minūtes, bet faniem laiku tomēr veltīsim, mēs cenšamies ļoti komunicēt ar faniem, būt atvērti viņiem. Domāju, ka to var arī mūsu uzstāšanās laikā pamanīt, ka mēs cenšamies ar publiku runāt starp dziesmām, arī dziesmu laikā. Gribās saprast, kas viņiem šodien noticis un arī pavēstīt kādu savu ideju. Visādi notiek komunikācija. Šad un tad pat darba vietā vai skolā kāds atnes kādu dāvanu, piemēram. Patīkami!

 

 

 

Dažu gadu laikā jums bijuši galvu reibinoši panākumi – Jaunais Vilnis, dažādi koncerti, festivāli, pirmais albums, tagad arī Eirovīzija. Vai tas Tevi ir mainījis kā personību? Vai pats jūtu sevī kādas izmaiņas?

Es esmu ļoti mainījies, manuprāt. Jaunais Vilnis bija meistarklase muzikālajā jomā, jo mēs tur nonācām kā jauni, zaļi gurķi. Pārtapām no Zelta Talantu stadijas uz ko nopietnāku un sākām jau domāt par savām lietām. Kad atvadījāmies no mūsu grupas biedra Pētera, sākām vairāk radīt paši savu mūziku. Tad nāca traģiskais atgadījums ar Mārtiņu Freimani un mums vairs nebija dziesmu autora. Sākām vairāk domāt paši, atcerēties Jaunā Viļņa pieredzi un radās pirmās dziesmas angļu valodā. Aizbraucām uz Lietuvu un sapratām, ka nevaram Bums izpildīt, jo tas ir tas, ar ko asociējamies tieši Latvijā. Un tad bija jāsper pirmais solis un jāmēģina parādīt kaut kas savs un angliski. Un tas aizgāja. Publika mūs uzņēma brīnišķīgi, prese, mūzikas kritiķi rakstīja ļoti labas atsauksmes un tad pilnveidojām, pilnveidojām sevi līdz sapratām, ka Eirovīzijā jāiesniedz Disco Superfly.

 

 

 

Pirmo reizi iesniedzot savu dziesmu, ejot ar savu ideju, pat mūziķi savos sociālajos tīklos sāka rakstīt, ka PeR ir jāuzvar.

Pēc tam zaudējot Eirovīzijā, bet tiekot Dānijas topā, caur visiem šiem notikumiem, koncertiem, festivāliem, pasākumiem, arvien vairāk sākām noticēt sev. Un tas lielākais sprādziens noteikti bija uzvara šogad Latvijas Eirovīzijas atlasē, jo startējām ar savu dziesmu. Mēs pat nebūtu piedalījušies, ja Eirovīzija nenotiktu Zviedrijā. Bija doma – pagājušo gadu pakāsām ar savu dziemsu, šogad jau nebūs citādi. Bet citi mūziķi teica, ka vajagot, jo Zviedrija tomēr ir mūzikas producentu galvaspilsēta – mazā Lielbritānija, tā varētu teikt. Un tikām. Tagad esam arī albumu izdevuši, un tā pirmā daļa ir pavisam citādāka tam, kādi mēs bijām agrāk. Domāju, ka jau tagad esam diezgan daudz pilnveidojušies, daudz iemācījušies. Un nesen aizdomājos, cik lieliski, ka kļūstu par tādu un varu būt tāds cilvēks, kāds es tiešām vēlos būt. Arvien vairāk es redzu, ka tipinu uz to pusi – ar mazākiem soļiem, ar lielākiem. Ja es pats būtu cilvēks, kurš varētu vērot sevi no malas, laikam aizvien simpātiskāks es sev šķistu. Ne jau tā, ka es esmu narciss un egoists tagad, bet, ka es augu un attīstos – to es vēlējos pateikt.

 

 

 

Clipboard012

 

 

 

Vai nākotnē ir kādi plāni par ārvalstu tirgus iekarošanu? Laiciņu atpakaļ bijāt Krievijā, kur atzinīgi tikāt novērtēti. Ko plānojat turpmāk?

Ar šādu domu veidojam dziesmas angļu valodā. Uzreiz varu pateikt, ka Krievijas mūzikas tirgus, nezinu vai man tik ļoti patīk. Man vairāk patīk eiropiskāks mūzikas tirgus, tāpēc ļoti daudz ko centīsimies izdarīt Zviedrijā, Malmē. Mēs saprotam, ka tā nav vienkārši Latvijas pārstāvēšana, bet tur ir jābrauc grupai ar materiālu. Mums ir materiāls un ir jākomunicē. Aiz tām trim minūtēm, kuras esi uz skatuves, ir vēl daudz citu ļoti nozīmīgu notikumu, kas būs tur uz vietas, tāpēc centīsimies tvert, ko vien varēsim. Jā, mēs noteikti gribam uz ārzemēm. Lai gan ārzemēs dzīvot es nevēlētos, tomēr man ļoti simpatizē tā publika, cita kultūra, man patīk tur atrasties koncertos. Tāpēc centīsimies caur visām iespējamām vietām – koncertiem, festivāliem un citiem pasākumiem darboties ārzemju virzienā vairāk. Tas ir grūti Latvijai, jo mums līdz ar to dziesmas ir angļu valodā, kas, iespējams, kaut kādu auditorijas daļu atsvešina. Savā ziņā tas ir ļoti grūti, bet, ja redz mērķi, tad kāpēc ne?

 

 

 

Izskanējusi informācija, ka uzstāsieties Igaunijā, festivālā? Vari pastāstīt nedaudz sīkāk?

Jā, tur būs interesanti. Lai gan netikām uz Tallinas Music Week, tomēr mūs paņēma Igaunijas festivāls. Par to mēs ļoti priecājamies. Pirmo reizi, kad uzstājāmies Igaunijā, bijām metālistu festivālā (tad, kad vēl bija PeR Bums laiki), un sapratām, ka esam pop grupa, ka nevarēsim metālistiem iepatikties, tāpēc jāiesniedz dziesmas regejiskā versijā – tas vismaz ir citādāk unAC/DC kavers. Publika mūs pieņēma, viņi saprata, ka mēs neesam metālisti, bet vismaz regejs ir īsta mūzika. Ja būtu pops, mums momentā būtu: “Uz redzēšanos!” pilnīgs tajā pasākumā. Es ceru, ka sadraudzēsimies ar igauņiem, tāpat kā esam sadraudzējušies ar lietuviešiem.

 

 

 

Tagad nedaudz citādāk! Daudzi mūziķi ir pievienojušies dažādām politiskām partijām. Tev arī gadi ļauj, vai kāds Tev jau ir piedāvājis kaut kur iesaistīties? Ko Tu par to domā?

Man patiesībā ļoti interesē politika, skolā man pat šajā priekšmetā ir desmitnieks, taču diezin vai es varētu būt kādā partijā. Es varētu ironizēt savā ziņā par to, bet pievienoties laikam nē. Es piekrītu tam kā reiz bagāti un gudri cilvēki teica kādam mūziķim:“Viss, ko tu dati, ir jādara savā jomā, pārējais viss var būt hobijs.” Es tam ticu un politika ar mūziku nav saistīta. Man ir mūzika, mūzika un vēlreiz mūzika. Tagad es skaidri saku: “Nē!”, nezinu, varbūt nākotnē kaut kas mainīsies – kļūšu vecāks, gudrāks.

 

 

 

 

Kādi ir Tavi nākotnes plāni?

Ja godīgi, es labprāt nemācītos, bet vienkārši darbotos mūzikā, taču uzskatu, ka augstākā izglītība ir laba lieta un tai ir obligāti jābūt. Tuvākie plāni ir jaunas dziesmas, albumi, koncerti uz aizvien lielākām skatuvēm, aizvien dažādākās valstīs.

 

 

 

Un vēlos atkal nākamgad iesniegt divas dziesmas Eirovīzijai kā autors, jo jūtos spēcīgs šajā jomā.

Un vēlos komponēt un dāvāt arī citiem dziesmas. Es redzu ļoti daudz mūziķus, kuri ir forši, bet tauta viņus vēl nav pamanījusi, tāpēc gribu kaut kādā veidā palīdzēt. Mani daudz kas neapmierina tajā, kā vispār Latvijā tiek mācītas lietas mūzikas jomā, tādēļ viens no maniem dzīves sapņiem ir atvērt mūzikas skolu.

 

 

 

Ļoti apsveicami plāni! Cits varbūt vairāk domā par sevi, bet Tu domā plašāk.

Jā, tāpēc es arī nebraukšu projām no Latvijas, jo, ja kaut kas nepatīk, vajag censties to mainīt. Sapnis par mūzikas skolu man ir ļoti liela motivācija. Tas man ir ļoti nopietns plāns – tikko kā būs izdevība, es centīšos to realizēt, iesaistot daudz gudru cilvēku. Arī dziesmas komponējot man ir līdzautori daudzām dziesmām, jo ir lietas, ko es nemāku un tās es labāk arī nedaru, bet skaidri un gaiši pasaku, ka neprotu un ir kāds, kurš to prot un var izdarīt labāk. Man nav bail sadarboties ar kādu. Man nepatīk, ka cilvēks komponē, dzied, dara daudz mūzikas jomā un vēlas to mācīties arī profesionālā skolā, bet viņam nav kur to darīt, tāpēc centīšos.

 

 

 

 

Turēsim īkšķus! Tagad nedaudz par Eirovīziju, bet pirms tam kontroljautājums. Kas uzvarēja pagājušā gada Eirovīzijā un kā sauc dziesmu?

Loreen ar dziesmu Euphoria! Es biju Latvijas žūrijā un iedevu 12 punktus. Manuprāt, uzreiz bija skaidrs, ka viņa uzvarēs, jo izcēlās uz pārējo konkursantu fona. Man ļoti patika. Šogad dzirdēšu dzīvajā un par to ļoti priecājos.

 

 

 

 

Kāda šobrīd ir Tava ikdiena? Ar kādām domām gatavojies Eirovīzijai?

Mēģinājumi, intervijas, ļoti daudz arī ar ārzemniekiem, kuri gandrīz katru dienu sūta uz e-pastu savus jautājumus. Ārpus mēģinājumiem aizvien vairāk sāku just, ka psiholoģiski vairāk un vairāk velk uz Malmi. Un arvien vairāk par to domājot, es rodu iekšēju mieru. Es gribu redzēt, kas tur būs. Jo ķermenis un prāts jau saprot, kas notiek. Es ceru, ka kaut kas labs tur būs! Es jūtos tā, ka man ir ko teikt, un es vēlos, lai visi tur to dzird. Gribās ātrāk tur nokļūt un pateikt savas domas, dzirdēt, ko saka citi, gribu satikt citus mūziķus, apspriesties, komunicēt.

 

 

 

 

Konkursa "Dziesma 2013" otrais pusfināls

Foto:LETA

 

 

Un kā ar uztraukumu?

Kāpjot uz skatuves uztraukuma man nav tādā līmenī, lai es nevarētu nodziedāt. Uztraukums ir gaidot rezultātus – un pamatīgs. It īpaši gadījumos, ja jūtu, ka varētu būt labi. Šogad finālā bija milzīgs uztraukums.

 

 

 

Ko saki par politisko balsojumu?

Visi no tā baidās, šķiet, ka tas ir standarts, kaut kādas klišejas. Mēs nebaidāmies, mēs skatāmies tam tieši acīs un dodamies turp. Ja kāds nebalsos – pats vainīgs. Mēs zinām, ka spējam uzvarēt un cīnamies par to, mēs ejam ar motivāciju, ka varētu tikt finālā. Es eju ar motivāciju – tikt finālā un dziedāt. Nu, ja nebūs… es pat nezinu… nezinu vai es no tā baidos, vai kā… es nezinu kā būtu… Bet negribētos to izbaudīt uz savas ādas. Pirmo reizi man ir tāda pārliecība par sevi.

 

 

 

Vai Here we go varētu būt labākā dziesma, ko esi radījis?

Grūti pateikt! Tā ir tuva cilvēkiem, bet tas, savukārt, uzreiz nenozīmē, ka ir pati labākā. Arī Sad Trumpet, ar ko šogad piedalījāmies Eirovīzijas atlasēs, manuprāt, ir laba, turklāt, daudz melodiskāka par šo, ar daudz lielāku sāpi. Bet arī nezinu, vai par labāku varētu nosaukt. Tas tā – kā nu kuram tīk, kāds kuram cilvēkam žanrs ir tuvāks. Dažādos žanros ir grūti salīdzināt, bet uzskatu, ka abas savos žanros ir ļoti labas.

 

 

 

Jūs jau sākotnēji pozicionējāt, ka jābalso par Here we go, lai uzvar šī dziesma.

Jā, kaut gan sākotnēji man pat šķita, ka Sad Trumpet ir labāka. Arī citiem mūziķiem tā šķita, bet daudzi teica: “Paga, paga, Ralfiņ, es pabeigšu savu domu – es saprotu, kāpēc jāsūta Here we go, pareizi darat, bet Sad Trumpet man patīk labāk.”  Tautai mūsu Eirovīzijas dziesma ir tuvāka, tāpēc man šķiet, ka pareizi izdarījām. Eirovīzijā būs pilns ar balādēm. Bet mums tāda nav.

 

 

 

Vai priekšnesumu mainīsiet? Par spridzekli taču tas paliks, vai ne?

Par spridzekli paliks tāpat, jā, bet arī nedaudz pamainīsm. Būs ko redzēt!

 

 

 

Konkursa "Jaunais vilnis 2012" koncerts "Origo"

Foto:LETA

 

 

Atkāpītei un nobeigumam! Kā Tu uztver, ka Tevi salīdzina ar Džastinu Bīberu?

Es saprotu, kāpēc tas tā bija, jo Eirovīzijā parādījos ar viņa attēlu uz telefona. Es neesmu viņa fans, es vienkārši prikola pēcnopirku vāciņu. Nopirku arī Londonā kreklu un domāju – super! Es, protams, līdz ar to nejūtos kā kaut kāds drūmais vecis, bet joka pēc iegādājos tādas lietas. Bet par to, ka salīdzina es nebēdājos. Es neesmu liels Bībera mūzikas fans, mani nesaista viņa mūzika, bet viņš ir talantīgs. Man ļoti patīk kā viņš dzied. Es viņu skatījos Youtube, pirms viņš kļuva slavens. Viņš bija viens no tiem, kurš vienkārši lika sevis iedziedātas dziesmas tur iekšā – kaverversijas. Tad viņš visiem patika. Tikko kā viņš palika slavens, tā uzreiz – nē, sīkais kaut kāds. Tā dīvaini sanāk.

 

 

 

Kādu Tu sevi iztēlojies pēc 10 gadiem?

Vēl kritiskāks, vēl vairāk nebaidīties kaut ko pateikt, kas nāk no manis, bet citiem varētu nepatikt. Tagad vairāk visu ko paturu pie sevis. Noteikti būšu kritiskāks pret sevi un pret citiem.

 

 

 

 

Vai nākotnē jūti sevi arī kā solo mākslinieku?

Nezinu. Šobrīd ļoti labi jūtos komandā, vienam nepatīk. Varbūt nākotnē kas mainīsies, bet šaubos, jo man vienmēr ir paticis, ka apkārt ir kāds, uz kuru varu paļauties un, kurš var paļauties uz mani. Vispār es nākotnē gribētu būt producents, jo man šķiet, ka dažādos žanros varu kaut ko labu ieviest, sarakstot dziesmas.

 

 

 

Bet nav taču domas pamest dziedāšanu pavisam?

Domāju, ka līdz kādam laikam pats dziedāšu, bet tad teikšu: “Uz redzēšanos”. Gribās tomēr aiziet no skatuves ar labu iespaidu, nevis tā, ka publika domā: “Jā, kādreiz viņš bija foršs, bet tagad viņš jau ir vecs un vairs neprogresē!”

 

 

Ralfs Eilands aizpilda BrīvBrīdis.lv anketu:

Ralfs_Anketa1Ralfs_Anketa2

Autogrāfs BrīvBrīža lasītājiem:

Ralfs_Bilde

 

Intervija tapusi sadarbībā ar

maiznieks

 

 

 

 

 

 

 

 

 

_________

Pārējo foto avots:No personīgā arhīva un BrīvBrīdis.lv

[adrotate banner="3"]

Pievienojies mums arī šajos sociālajos tīklos: