Smaidīgā un pozitīvā Anna Rozīte ar lielāko prieku piekrita kļūt par BrīvBrīdis.lv pirmās lielās intervijas personu. Uzzini, cik svarīgas Annai ir citu domas, kāpēc viņa piekrita kļūt par pirmo Playboy Latvijas modeli un kā iejutusies Koru karu vadītājas ampluā!
Kā mainījās Jūsu dzīve pēc meitiņas piedzimšanas?
Esmu kļuvusi daudz savāktāka. Es tagad nezinu, ko nozīmē vientulības sajūta, pirms tam tā mani mēdza piemeklēt. Mana dzīve ir kļuvusi daudz piepildītāka, skats uz dzīvi ir kļuvis plašāks un kopumā man šķiet, ka esmu kļuvusi par nedaudz labāku cilvēku. Un tagad es vēl vairāk saprotu, ka nav nekā svarīgāka par veselību. Ja tās nav, tad nekam citam arī nav nozīmes.
Vai nebaidījāties, ka pieņemot lēmumu pārtraukt attiecības ar mazās tēti, saņemsiet apkārtējo un arī sabiedrības neizpratnes devu?!
Tas nebija emocionāls vai spontāns lēmums, bet gan ļoti pārdomāts. Un es domāju, ka tā mums visiem būs labāk. Laiks rādīs! Bet vispār mani principā maz uztrauc, ko domā citi – nekā personīga. Tā ir mana dzīve, mani lēmumi un mana atbildība. Es tiešam uzskatu, ka ja jau šī dzīve man ir iedota, tad es varu pati brīvi izlemt ko ar to iesākt. Cilvēkiem vispār būtu mazāk jādomā par citu dzīvēm, bet vairāk jāpiedomā pie savām rīcībām. Tad mēs visi būtu laimīgāki!
Vērojot Jūsu publisko dzīvi šobrīd šķiet, ka esat ļoti aizņemta – vai tas netraucē peronīgajai dzīvei? Vai pietiek laika vistuvākajiem?
Tā tiešām ir, konkrēti šis dzīves posms ir ļoti darbīgs, tomēr visu brīvo laiku pavadu kopā ar meitu. Personīgajai dzīvei šobrīd laika neatliek, bet šajā posmā tas mani apmierina. Gan jau pēc laika viss mainīsies.
Jūs esat ļoti atsaucīga pret žurnālistiem, smaidīgs un gaišs cilvēks, taču noteikti ir brīži, kad kaut kas jūs izsit no rāmjiem – kas ir šīs lietas, un kā tās jūs maina?
Protams, ka es vienmēr neesmu smaidīga un priecīga, gadās mirkļi, kad jūtos vāja vai neredzu lietām jēgu. Un kas ir tikai normāli, arī šādi mirkļi sevī ir jāpieņem, bet tajos nedrīkst ieslīgt! Šādos brīžos es saprotu, ka viss ir pārejošs un rītdien es jau priecāšos par visu, kas man ir dots, tāpēc ļaujos šīm sajūtām, mēģinu saprast, kāpēc tās mani ir piemeklējušas. Mēģinu saprast, kas konkrēti mani neapmierina un vai tas tiešām ir tik svarīgi, lai es nesmaidītu un nebaudītu dzīvi?! Protams, ka ne!
Cik būtisks Jums ir savs vizuālais tēls, mode? Pirms kāda laika sadarbībā ar zīmolu Mondolini radījāt savu apģērbu kolekciju, vai tas bija izaicinājums vai ir Jūsu sirdslieta?
Tas bija izaicinājums. Mondolini meitenes man piedāvāja šādu projektu un es izlēmu piedalīties jautrības dēļ, tas noteikti nebija nekāds pieteikums modes pasaulē. Un pēdējā laikā sāku pamanīt, ka man pašai mans vizuālais tēls paliek mazāk svarīgs. Nav runa par nevīžību! vienkārši kādreiz es vairāk uztraucos kā es izskatos, tagad manī mājo pārliecība, ka izskats mani nepadara par labāku vai siktāku cilvēku, tas neraksturo manus darbus, tāpēc tas man ir kļuvis mazsvarīgāks. Īpaši to izjūtu Koru Karos, kad man dažādi cilvēki ir teikuši, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar tērpiem, matu sakārtojumu vai grimmu. Es īstenībā pat kaut kādā mērā viņiem varu piekrist, bet saprotu, ka mani reāli tas neuztrauc tik ļoti, lai kaut ko mainītu. Es zinu, ka es kopumā izskatos OK., man ir mana izmēra kleita, tīra un jauna, man ir uzlikts grims, tas nav izsmērēts, bet man svarīgāk ir tas, ko es teikšu stāvot uz skatuves nevis, cik perfektas man ir lokas vai cik labi piestāv kleita manam auguma tipam. Nezinu vai tas ir labi vai slikti, bet es šajā dzīves posmā esmu izslēgusi iespēju uztraukties par lietām, kas, manuprāt, ir otršķirīgas. Iespējams, ka es kļūdos un kādreiz to nožēlošu, bet šobrīd ir tā!
Esat pirmā Latvijas Playboy modele – vai ilgi domājāt, līdz piekritāt piedalīties?
Sākumā nepiekritu. Jo, pirmkārt, jau šķita, ka neatbilstu Playboy formātam, kā arī man bija daudz prasību, kuras man par izbrīnu viņi bija gatavi respektēt. Bet bija tāds dzīves posms, kad man šķita, ka man jādzīvo brīvāk un jāpieņem viss, ko man dzīve piedāvā. Un tad pēc ilgām pārrunām es izlēmu par labu šim – man – tik ekstrēmam pasākumam. Līdz šim es mēdzu kā veca tantiņa pukstēt par publisku atkailināšanos un seksa kultu mūsu sabiedrībā. Bet tad es sapratu, ka es nedrīkstu noliegt to, kur man nav pašai personīgas pieredzes. Tagad man tāda ir un esmu par to ļoti priecīga. Arī rezultāts ir tāds, ka nav kauns parādīt tētim un meitai.
Kas ir tās pamatlietas, pamatmorāles, ko Jūs visvairāk vēlaties iemācīt – nodot savai meitai?
Īstenībā ļoti daudz! Pirmais kas nāk prātā ir: ka viņai nav jāuztraucas, ko domā citi. Svarīgi ir tas, ko domā un dara viņa pati, jo mums pašiem ir jāatbild par saviem vārdiem un darbiem. Laime ir viņā pašā, tā nav jāmeklē ārpusē. Visam ir kāds izskaidrojums, pasaulē nav nejaušības un nav netaisnības, cik ļoti mums arī gribētos novelt vainu uz citiem, par visu savās dzīvēs mēs esam atbildīgi tikai paši. Gribu viņai iemācīt redzēt, ka viss ir viens, ka viss ir kopā saistīts. Darot pāri sev, viņa dara pāri arī citiem un arī otrādi, darot pāri citiem, viņa pirmāmkārtām darīs pāri pati sev. Tapat, ka dzīve tā ir pieredze un mūsu rokās ir izvēlēties kāda šī pieredze būs. Un visam ir savs laiks, galvenais ir ticība! Man ļoti patīk šīs rindas, tās lielā mērā atspoguļo to, ko vēlos meitai iemācīt! „ Ej, bērniņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu,Tad Dieviņis palīdzēsi taisnu ceļu nostaigāti!”
Par ko sapņojat karjeras jomā?
Es neesmu karjeriste. Man, paldies Dievam, ir iespēja darīt to, kas man sagādā prieku. Ceru, ka arī turpmāk es spēšu sev nopelnīt iztiku ar darbu, kas man nes arī daudz gandarījuma.
Ja Jūs nebūtu raidījumu vadītāja un modele, vai redzat sevi kādā citā sfērā, kādā?
Es sevi vispār kaut kā neasociēju ar profesiju. Es nevaru paskaidrot, kāpēc tas tā ir?! Tāpēc man šķiet, ka es varētu darīt ļoti daudzas un dažādas lietas, galvenais nosacījums, lai tas man sagādā prieku. Pēdējā laikā domāju, ka es gribētu studēt uztura zinātni – dietoloģiju, jo mani ļoti uztrauc, ka cilvēki ēd neveselīgi un to pat neapzinās, un veikalos atrodamā pārtika bieži vien ir baisas konsistences. Vai tas varētu būt mans darbs es nezinu, bet man ļoti gribētos darboties šajā jomā. Bet ja Jūs man ļaujat pasapņot, tad es gribētu nodarboties ar labdarības projektiem. Bet tādiem gudriem, nevis tikai dodot zivis, bet iemācot cilvēkiem tās makšķerēt! Es gribētu strādāt ar bērniem un jauniešiem, iemācot viņiem sapņot un parādot, ka viss ir iespējams šajā dzīvē, un viss ir viņu pašu rokās. Palīdzot tiem, kas ir nonākuši grūtībās, parādot, ka izmaiņas ir iespējamas katram no mums. Izglītojot un informējot sabiedrību un padarot to draudzīgāku un tolerantāku pret visiem.
Kas ir tās rakstura iezīmes un īpašības, kuras Jūs nevēlaties pazaudēt, ja varētu tā teikt – dzīves sitienu un dažādu intrigu dēļ?
Hmmm…man laikam gribētos vienmēr cilvēkos redzēt tikai labo. Jo slikto atrast var jebkurā, tā nav liela māksla. Tā ir vājuma pazīme.
Nesen debitējāt kā Koru kari 3 vadītāja, šķiet, ka harmoniski iejutāties šajā ampluā – vai tā bija patiesībā?
Tas jums ir labāk redzams no malas. Tāpēc priecājos, ka jūs tā uzskatāt! Bet ar katru raidījumu jūtos aizvien labāk. Uztveru to, kā lielisku dzīves skolu un unikāli pieredzi. Varētu teikt, ka es nevis strādāju tur, bet mācos! Esmu par šādu iespēju ļoti pateicīga!
Cik tuva Jūs esat – dziedāšanai, vai pati esat dziedājusi korī, cik tuva Jums ir mūzika?
Dieviņš nav devis spēju dziedāt! Ritmu jūtu, labprāt dejoju, bet dziedu slikti! Droši vien to var uztrenēt, kā muskuli, bet man nav tik daudz apņēmības.
Vai pati esat kinomāne? Vai vienīgi šī raidījuma vadītājas loma ir palīdzējusi pietuvinaties un izprast dziļāk šo mākslu?
Esmu, bet droši vien ne tik liela, kā tas izskatās. Kino man ļoti patīk un skatos to bieži, bet neesmu profesionāle šajā jomā. Neesmu kinokritiķe, esmu vienkārši Anna, kam patīk skatīties kino, īpaši animācijas filmas, tas arī viss!
Vai mēdzat kādreiz palasīt interneta komentārus – par sevi un saviem vadītajiem projektiem?
Nē, es nelasu! Protams, ka kādreiz bija interese, jo neesmu tik pašpietiekama un kādreiz mazvērtības kompleksi un ego velk paskatīties, ko tad citi saka. Bet tas bija sen, tagad tā vairs nedaru. Ja man ir kādi jautājumi vai neskaidrības par maniem projektiem, es pajautāju cilvēkiem, kas, manuprāt, ir konkrētās jomas lietpratēji vai kuru viedoklis man ir svarīgs. Jo ir jāsaprot, ka cilvēki komentāros lielākoties izlej savu žulti. Jo laimīgam cilvēkam nav vajadzības anonīmi komentēt kāda cita darbību. Nu tad kur ir jēga tos lasīt?! Kaut arī esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kas komentāros atbalsta un raksta pozitīvas lietas. Šo cilvēku rakstīto es arī neizlasu. Bet publiski vēlos pateikties par labajiem vārdiem!
Kā Jūs iedomājieties ideālu brīvdienu, ko darītu dienā, kad tā visa piederētu vienīgi sev, vistuvākajiem? Kāda ir Jūsu vislabākā atpūta?
Tā noteikti ir pie dabas, siltā laikā. Kopā ar man mīļiem un tuviem cilvēkiem. Tajā noteikti būtu kāda aktīva, pat varbūt fiziska aktivitāte un tai pat laikā būtu iespēja man pabūt vienai pašai, mierā un klusumā.
Kā un kur vislabāk relaksējaties?
Pie dabas, vienatnē un ar labu grāmatu! Kā arī man patīk SPA procedūras, kad veltu laiku tikai sev, lai relaksētos. Parasti dodos uz skaistuma klīniku 4. Dimensija. Tā ir kā tādā paradīzes saliņa pilsētas vidū.
Kas Jūs iedvesmo visvairāk?
Daba, bērni un cilvēki, kas ir savā īstajā vietā.
Kam Jums šobrīd visvairāk pietrūkst laika?
Noteikti – grāmatām, kino, teātrim, miegam un dažādiem kursiem un semināriem.
Vai Jums ir kāda sapņu vieta, uz kurieni šobrīd labprāt aizceļotu?
Šobrīd man gribētos nokļūt kādā siltā zemē, pasildīties saulītē. Bet kopumā ir ļoti daudzas valstis, kurās es vēl neesmu bijusi un gribētu būt, bet gluži top 5 man nav, jo vienmēr priecājos par iespēju iepazīt kādu jaunu vietu un kultūru.
Ko Jūs novēlētu pati sev un mūsu lasītājiem?
Novērtēt to, kas mums ir dots. Un atcerēties, ka ja mēs nemīlēsim sevi pašas, neviens mūs nespējs mīlēt!
Anna Rozīte aizpilda BrīvBrīdis.lv anketu:
Autogrāfs BrīvBrīža lasītājiem:
Intervija tapusi sadarbībā ar:
