Ir cilvēki, kuri visur paspēj laikā. Un tādi, kuri mūždien kavē. Labie un sliktie – kā kariņā? Nē, visam, izrādās, ir savs iemesls.
Vislabāk tas redzams pie skolas. Bērni turp dodas pa vienam un bariņos, izgulējušies, pabrokastojuši un glīti saķemmēti. Tuvojoties deviņiem, viņu kļūst mazāk, toties solis ir steidzīgāks. Pēc deviņiem uz ielas jau ir miers. Tikai retumis kāds puika iejoņo, ka durvis noblīkšķ. Mašīna piestāj, izkāpj skuķēns, dusmīgi iekodies sviestmaizē. Viss? Nē. Tad nāk nesteidzīgie. Tie, kuriem jau vienalga. Viņi, visticamāk, pazīst pulksteni, bet nezina, kas ir laiks. Viņi ir saskaņā ar sevi. Skolas psihologs gan nestāv aiz loga un neaplaudē. Viņiem neviens neuzgavilē. Un tas viņus arī neskar.
Pieaugušie nav labāki. „Kur tu biji? Viss jau atdzisis!” Iespējams, tieši hronisku kavētāju dēļ izdomāts zviedru galds jubilejai un mikroviļņu krāsns ikdienai. Pat darbavietā netrūkst neprecīzu cilvēku. Sapulci vienmēr kāds nokavēs. Viens pāris minūtes, cits divdesmit. Ir pat tādi malači, kuri eksāmenu kavē! Psihologi nebūtu psihologi, ja nebūtu tam atraduši iemeslu.
Neprecīzi cilvēki, viņuprāt, patiesībā ir ļoti precīzi. Pat punktuāli. Laika menedžmenta virtuozi. Kā gan citādi? Ir jāmāk mūždien tieši divas vai divdesmit minūtes nokavēt. Cilvēks, kurš neorientējas laikā, to nevar dabūt gatavu. Parasti ir skaidri zināms, ka Jānis sapulci kavēs divas, bet Ivars – divdesmit minūtes. Jāni parasti sagaida, bet Ivaru nē. Tāpat visi ir pieraduši pie abu atrunām – Jānim, redz, bija jāatbild e-pasta vēstule, bet Ivaram – svarīga telefona saruna ar biznesa partneri Honkongā.
Divdesmit minūtes pirms noliktā termiņa Jānis ir ar kaut ko aizņemts. Minūti pirms sapulces paskatās pulkstenī un ieklausās iekšējā balsī – tagad jāiet! Viņu pārņem nepatīkama sajūta. Palika taču neatbildēta vēstule! Gatavs! Minūti pēc norunātā laika viņš paķer dokumentu mapi un jož – lai ar divu minūšu nokavēšanos, kā vienmēr, parādītos durvīs.
Katrs saprātīgs cilvēks teiks – varēja taču iziet agrāk! Viņš to lieliski zina. Kāda vella pēc tad to nedara? Atbilde – pastāvīgai kavēšanai šā cilvēka dzīvē ir svarīga funkcija. Citiem vārdiem – viņš ar to atrisina iekšējo konfliktu. Kādu gan?
Visbiežāk tas ir autonomijas konflikts. Neatkarības manifestācija, protests pret citu centieniem plānot viņa dzīvi. Viņš ziņu, ka tikos un tikos būs sapulce, neuztver kā noderīgu informāciju, bet gan kā klaju savas brīvības ierobežojumu. Kāds no augšas, redz, tagad noteiks, cikos un kur viņam jābūt! Viņš ir brīvs cilvēks un nepakļausies. Nekad un nevienam! Viņš izjūt nepieciešamību vēl un vēlreiz apliecināt pārējiem – esmu brīvs! Būdams pats sava laika saimnieks, viņš atrod dažādus sīkus darbiņus, līdz sev saka – labi, tagad es varu arī uz sapulci aiziet. Un iet. Ar divu minūšu kavēšanos, it kā teiktu: „Te es esmu. Taču pats savā laikā!”
Tā ir neapzināta rīcība. Uz pārmetumiem viņš atbild ar atrunām: „Tik daudz darba! Man piezvanīja! Stress! Tāds es esmu jau kopš skolas laikiem!” Un pats tam tic. Protams, nekādu sapratni viņš pretī nesaņem. Arī citiem ir daudz darāmā un stresa!
Šāds konflikts parasti rodas bērnībā vai agrā jaunībā, kad mēs pasauli apgūstam, atrazdamies atkarības pozīcijā. Te arī izveidojam stratēģiju, kā šādās situācijās reaģēt, kā apiet aizliegumus un priekšrakstus.
Un kā ar Ivaru? To, kurš pamanās kavēt nevis divas, bet divdesmit minūtes? Viņam zvanīja no Honkongas. Vai Londonas. Boss. Bet varbūt no ministrijas? Kaut situācija ir līdzīga, motīvs ir gluži cits. Ivaram svarīgs ir statuss. Uznāciens. Sēdēt kopā ar citiem un gaidīt sapulces sākumu? Jau no domas vien viņam metas zosāda! Būt vienam no daudziem? Kas viņu pamanīs?! Ambīcijas viņam neļauj nākt laikus.
Starp citu, ir vēl viena cilvēku grupa ar laika problēmu. Tie, kas vienmēr ierodas krietni ātrāk. Viņi ir labi sagatavojušies, izstudējuši apskatāmos jautājumus un vietu ieņēmuši divdesmit minūtes pirms sapulces. Ierasties trīs minūtes ātrāk? Ja nu kas notiek? Lifts nedarbojas? Ievajagas uz tualeti? Viņi paniski baidās kļūdīties vai pievērst sev lieku uzmanību. Ja gadītos nokavēt, viņi durvīs parādītos līdz ausīm nosarkuši un tik samulsuši, ka pat nedzirdētu, par ko sapulcē runā, jo pārdzīvotu savu kaunu un lauzītu galvu, kādas sekas tam varētu būt.
Laika problēmai, izrādās, nav nekādas saistības ar laiku. Kaitinošā uzvedība ir labākais risinājums iekšējam konfliktam, tā mazina spriedzi un nodrošina kaut nelielu, bet komfortu.
Var tikai minēt, kāds iekšējs konflikts viņam vai viņai liek hroniski kavēt randiņu. Bailes attiecībās pazaudēt savu identitāti, tikt kontrolētam? Vai arī sava statusa spodrināšana? Viens mīlestībā kūst vai ārā, bet otrs, ko domā, būvē robežas un postamentus?! Nekas labs tur nav gaidāms. Labā ziņa – ir citi zinātnieki un citi viedokļi. Amerikāņu pētnieki ir pārliecināti – tam ir gluži cits iemesls. Iedzimtība.
Tiksimies saulrietā pie līkās priedes! Tā randiņu norunāja mūsu senči, pirms vēl pulkstenis bija izgudrots. Lieliski funkcionēja! Būt precīzam uz minūti – tas jau ir ķēpīgāk. Ej nu sazini, piemēram, cik tas ir – 90 sekundes? Sanfrancisko Valsts universitātes pētnieki lika precīzajiem un kavētājiem pusotru minūti klusi lasīt. Precīzie beidza jau pirms paredzētā laika, neprecīzie lasīja vēl vairākas minūtes. Viņiem nebija laika izjūtas. Vienam ir ķēriens uz zīmēšanu, citam – uz dziedāšanu. Viens izjūt laiku, otrs – nē.
Kā to labot?
Vienalga, vai pie vainas ir iekšējs konflikts vai talanta trūkums, sekas ir tās pašas – neizpratne, asumi, sabojātas attiecības un nokavētas iespējas. Tie, kam cerība nav zudusi, var mēģināt kaut ko savā uzvedībā vēl par labu vērst –
Pulksteni noliec ne tikai pie gultas, bet arī virtuvē, gaitenī un vannas istabā – visās stratēģiski svarīgajās vietās, kur laiks kā bedrē iekrīt.
Norunāts randiņš? Pieraksti, ka jābūt piecpadsmit minūtes agrāk. Notici un rīkojies! Ja tad tomēr izrādīsies, ka rezervē ir tikai divu minūšu handikaps, neķer kreņķi – solis progresa virzienā jau būs sperts.
Pastāsti draugiem un kolēģiem, ka strādā pie tā, lai nekavētu. Ar to, protams, sagādāsi sev papildu stresu, bet no tā var viegli izvairīties – paspējot. Neliela spriedze reizumis labi noder.
Nosaki prioritātes. Pēdējais skaits spogulī – randiņam gatavs! Atskan telefons. Atbildēt vai nē? Varbūt īsai sarunai vēl ir laiks? Varbūt arī nē. Hroniskiem kavētājiem recepte ir gaužām vienkārša – rokas nost no telefona!
„Par vēlu tu nāc!” Pirms atskan pēdējais akords, attiecības var mēģināt glābt arī tad, ja otrs izrādījies tūļa – ar atrunām par kārtējo svarīga darba, drauga vai pasaules glābšanas misiju. Tev tas noriebies? Mēģini vēl pēdējo reizīti!
„Atkal tu nevarēji atvilkties laikā! Cūcība! Man vienreiz piegriezies!” Tā nekad nesaki. Nepalīdzēs. Tevi klusībā nodēvēs par stulbu kazu. Morāles lasīšana nevienu nav izmainījusi. Ja tas atgadījies pirmoreiz, dod otru iespēju. Ja tā ir sistēma, ieminies, ka esi to pamanījis (vai pamanījusi), un apjautājies, vai tur nevarētu ko mainīt. Otrs nejutīsies kā uz apsūdzēto sola. Sarunas tēma būs nevis otra aizmāršība, bet risinājuma meklējumi, kā pārvarēt diferenci starp abiem.
