Nāras un citi ūdens ļaudis – tie ir cilvēki, dzīvnieki vai vienkārši līdzās mītošas mītiskas būtnes? Vai tiem var uzticēties, vai arī nāras ir pārāk bīstamas – šādi jautājumi cilvēces prātus nodarbināja jau aizlaikos. Īstas atbildes nav joprojām.

Slavenākie stāsti par nārām, protams, ir atrodami grieķu mitoloģijā, taču leģendas par ūdens ļaudīm ir sastopamas ne tikai Vidusjūras krastos. Īrijā un Skotijā mīt daudz “mazo cilvēku” jeb feju, daļai no tiem ir saistība arī ar okeānu, ūdensmeitas var sastapt arī Amerikas kontinentā un vairākās Austrumu zemēs.

 

Kanāls “FOX Life” ir apkopojis interesantākās pasaules leģendas par ūdens ļaudīm.

 

Pie Skotijas krastiem mīt selkijas, kas ūdenī ir roņi, bet uz zemes – cilvēki

Šetlandē un Orkneju salās mītošie ūdens ļaudis nometot roņu ādas brīdī, kad izkāpj uz cietzemes. Jūrnieki bieži ķēruši daiļās selkiju sievietes, apprecēja tās un slēpa roņu ādas, lai viņas nespētu atgriezties jūrā. Taču ūdensmeitām alkas pēc dzelmes ar gadiem kļuvušas aizvien stiprākas, tādēļ tās atrada noslēptās ādas un nozuda uz mūžīgiem laikiem. Leģendas vēsta, ka arī selkiju vīrieši esot ļoti atraktīvi, kas nevairījās no attiecībām ar zemes sievietēm – ne precētām, ne neprecētām. Lai tādu sasauktu, vajadzējis vien spēcīga paisuma laikā ieraudāt jūrā septiņas asaras.

 

Īrijas ūdens ļaužu spēks slēpjas mazās, sarkanās cepurītēs

Ar burvju spēku apveltītās cepurītes (cohuleen druith) ļāva nārām peldēt zem ūdens, ja tā tika nozagta, tad viņas nevarēja atgriezties mājās. Leģendas vēsta, ka ūdensmeitas bijušas ļoti miermīlīgas, taču vīri ar ķēžu pirkstiem, zivju astēm un matiem jūras aļģu zaļā krāsā – ārkārtīgi nežēlīgi. Tie ķēruši, piemēram, mirušo jūrnieku dvēseles un ieslodzījuši tās podos. Tādēļ nāriņas bieži precējušās ar parastiem vīriešiem. Viņas arī ar savām dziesmām vilinājušas vīrus dzelmē. Neviens nezina, kāds bija to liktenis.

 

Sengrieķu sirēnas ar saldām dziesmām vilina vīriešus nāvē

Homēra eposā “Odiseja” minētas divas sirēnas, taču viņu patiesais skaits nav zināms. Iespējams, ļauno vilinātāju bija vairāk – trīs vai piecas. Sirēnas – mītiskas būtnes ar putna kājām un spārniem sēdēja uz klints, gaidot garāmbraucošus kuģus, lai uzsāktu savu saldo dziesmu un vilinātu jūrniekus nāvējošo klinšu virzienā. Viņu dziesmu iespaidā jūrnieki nespēja ne pamest salu, ne pat pakustēties. Vien Odisejs tika droši tām garām, jo lūdza piesiet sevi pie masta un aizbāza ausis, lai neko nedzirdētu.

 

Krievijā pavasara naktīs nāras mīl dejot mēnesgaismā

Senās slāvu pagānu tradīcijās jaunas sievietes, tostarp arī nāras bija auglības simboli. Viņas pārlieku nejaucās cilvēku dzīvēs, vien palīdzēja nodrošināt laukiem un mežiem dzīvīgu mitrumu. Tiesa, ar nārām saistās arī traģiski ticējumi – par tām pārvērtās noslīkušas meitenes. Līdz pat pagājušā gadsimta 30.gadiem jūnijā tika svinēta nāru nedēļa. Starp citu, ūdensmeitu uzvedība bija atkarīga no reģiona: ja tas ir auglīgas, tad nāras ir rotaļīgas un maigas, savukārt skarbākā vidē nāras ir kašķīgākas.

 

Zaļacainā brazīļu dieviete Lara pazudina kuģus Amazones upē

Tagad brūnmatainā skaistule ievilina jūrniekus savā zemūdens pilī, bet reiz Lara bija savas cilts lepnums un tās līdera meita. Viņa kļuva par teicamu karotāju un autoritāti. Brāļi visādos veidos centās Laru pārspēt, tas neizdevās, tādēļ viņi nolēma meiteni nogalināt. Taču dzīvību zaudēja viņi paši. Tēvs nenoticēja abu dēlu vainai, tādēļ lika ciltij sodīt Laru. Meitene bēgot noslīka. Zivīm šķita, ka viņa ir skaista, tādēļ tās pārvērta Laru par pussievieti, puszivi, Tagad no viņas dziesmām jūrnieki jūk prātā.

 

Afrikāņu Mami Vata ir visur

Stāsti par dziedinātāju un visu ūdens radību māti Mami Vata ir izplatīti visā Melnajā kontinentā, vergu tirdzniecības laikā tie sasniedza arī Karību jūras salas. Viņa ir visur: upēs, ezeros, okeānā. Atkarībā no garastāvokļa, Mami Vata var pārtapt vai nu par nāru, vai nu par ūdensčūsku, vai arī par sievieti. Dieviete ir cieši saistīta ar dziedināšanu, auglību un seksu.

 

Japāņu ningēm asaru vietā bija pērles

Japānas ūdens būtnes parasti bija zivis ar cilvēka seju un pērtiķa muti vai reptiļu galvu. Viņi spēja mainīt savu izskatu, piemēram, pārvērsties par nāvējošām medūzām, kā arī pareģot nākotni. Ja cilvēks apēda ninges miesu, viņš kļuva nemirstīgs, taču kopienu pārņēma briesmīgas nelaimes, piemēram, vētra, plūdi, mēris vai karš.

Leģenda vēsta, ka Ningio bijis zvejnieks, kas reiz ķēris zivis svētajos ūdeņos un viņam uzlikts lāsts. Tādēļ pirms nāves viņš lūdzis princim izveidot svētvietu, kur būt apskatāmas zvejnieka mirstīgās atliekas par mācību citiem.

 

Orknejas spuru ļaudis var aizbaidīt, nometot sudraba monētu

Atlētiskie, labi veidotie spuru ļaudis (finfolk) ir klejotāji, kas mīt gan uz zemes, gan senajās mājās zem ūdens. Viņu Meitenēm bija nāru astes, kas brieduma gados pārvēršas par kājām. Viņas vēlas precēties ar parastiem cilvēkiem, jo tad paliek skaistas visu mūžu. Pretējā gadījumā kļūst par spuru ļaužu sievām, kas viņas pamatīgi izkalpina. Atriebīgie un riebīgi spuru ļaudis it kā precību nolūkos bieži nolaupot arī parastos cilvēkus, taču padara tos par kalpiem. Piedāvājot vara monētas, var lūgt, lai viņi izmaina laika apstākļus. Spuru ļaužu īstā vājība ir sudraba, tādēļ no viņiem var aizbēgt, uz ceļa nometot sudraba monētu.

 

Kristofors Kolumbs: nāras nav ne uz pusi tik skaistas, kā par tām runā

Pasaules lielo atklājumu laikā dižie jūras braucēji Kristofors Kolumbs (XV gs.), Henrijs Hadsons un Džons Smits (XVII gs.) ziņoja, ka Atlantijas okeānā redzējuši nāras. “No nabas uz augšu mugura un krūtis bija kā sievietei, ķermenis kā sievietei – ar baltu ādu, vēl gari melni mati. Taču, kad viņa ienira, varēja redzēt asti – tādu pašu kā cūkdelfīnam un plankumainu kā skumbrijai,” 1608.gadā rakstīja Hadsons. Kolumba apraksti nav tik krāšņi, taču, visticamāk, viņš redzējis lamantīnus, ne nāras.