Turpinām iesākto! Sākam atspoguļot karu ar veģetatīvo distoniju!

Pagājušajā trešdienā sākām šo projektu, šodien pirmā dienasgrāmata, kurā tiek aprakstītas nedēļas sajūtas, izjūtas un cīņas – no trešdienas līdz trešdienai.

Projekta aprakstu un ievadu vari lasīt šeit!

Pēc pagājušās nedēļas projekta pieteikuma šeit, BrīvBrīdī, ar mums sazinājās lasītāja Inga, kura vēlējās dalīties arī savā pieredzē par šo kaiti. Ceram, ka tev noderēs, palīdzēs, varbūt pat iedvesmos tas, ko te izlasīsi.

 

Sintija (28 gadi)

Šonedēļ diezgan plaša sajūtu gamma mani vajāja. Kaut kā laikam pavasaris tiešām liek sevi manīt, kaut paskatoties laukā pa logu, no tā nav ne vēsts. Organisms protestē pret visu. Uztraukums, nerimstošas trauksmes, panikas lēkmes – tā ir mana nedēļa. Satraukums ir pat tad, ja man ar ģimeni kopā jāaizbrauc pie saviem vecākiem – mēs dzīvojam vienā pilsētā, brauciens līdz viņiem ilgst aptuveni piecas minūtes. Taču manas izjūtas kliedz kā tajās reizēs, kad jādodas uz pavisam svešu vietu. Saprotu – tas jāpārdzīvo. Dziļi ieelpoju, saģērbos un braucu. Aizbraucu, padzīvojos, pārgāja. Vien sirds vairs nedaudz ātrāk sitās. Šāds scenārijs atkārtojās trīs dienas. Ar bažām gaidīju sestdienu, jo mammai jubileja, kas nozīmē – cilvēki, respektīvi – komunikācija ar citiem. Lai gan visi pazīstami, tomēr, aptuveni 20 cilvēku nav tas pats, kas mājās mierīgs vakars ar ģimeni. Uztraucos, trauksmes nelika mieru, mierinājums bija vien tas, ka satikšu labāko draudzeni, kurai, diemžēl, arī ir šī pati kaite, taču kaut kā abas kopā laikam spējam būt stiprākas. Un tas lika trauksmei pagaist. Manas iepriekšējās bažas izgaisa kā nebijušas un izdevās pavadīt lielisku vakaru, atļāvos pat šampanieti iedzert. Izklaidējos no sirds, lai gan iepriekš domāju, ka man būs jābēg, tiklīdz piesēdīsimies pie galda. Nākamā diena arī pagāja samērā normāla, īpaši nepievērsu uzmanību savām sajūtām, centos par to nedomāt, gāju svaigā gaisā, izbaudīju laiku, no sirds izrunājos ar draudzeni. Šķita, ka tiešām tāds kā atvieglojums iestājas. Vai tiešām sajūtu pavasarim pielikts punkts un varēšu atkal normāli justies? Nekā! Nākamā diena nāca ar tādu bliezienu, ka tiešām domāju – pēdējā stundiņa. Pa dienu tā neko, bet vakarā… dulla galva, sirdsklauves, trauksme, kas uzmācās tādos kā viļņos, it kā dedzinot un uzspiežot bailes. Nevarēju nomierināties. Kādas pāris stundas biju kā milzīgs nervu kamols. Iedzēru tēju, mēģināju dziļi un mierīgi elpot, taču iekšā viss vārījās, palika sevis tik ļoti žēl, asaras lauzās laukā. Skatījos uz bērnu un atkal sāku domāt, ka redzu viņu pēdējo reizi. Izklausās stulbi, arī man pašai no malas tas izklausās stulbi, bet tāda bija realitāte. Pēc kādām pāris stundām pamazām šīs sajūtas sāka atkāpties. Mēģināju iedziļināties sarunās ar cilvēkiem, meklēt skaidrojumus tam, kas notiek. Un esmu novērojusi, ja savām izjūtām meklēju un šķietami atrodu skaidrojumu – paliek labāk. Piemēram, vakar neizgāju svaigā gaisā un daudz laika pavadīju pie datorā, skaidrs, kāpēc šodien sirds klapējas vai galva dulla. Varbūt arī tev var palīdzēt šāda taktika. Nesaku, ka tas vienmēr izbeidz visas sliktās sajūtas, bet esmu sapratusi, ka man tas nereti palīdz. Kaut kā prāts laikam pieņem to, ka es it kā zinu, no kā šī sliktā sajūta ir radusies. Nezinu, kas tieši, bet kaut kas tur nostrādā. Varbūt arī tev tas var palīdzēt. Un vēl sapratu, tikai tagad, bet sapratu, ka palīdz arī ūdens dzeršana. Vienkārši tīrs, negāzēts ūdens… Turamies un cīnamies!

 

Dana (29 gadi)

Murgs ne pavasaris! Ne tikai ziema negrib atkāpties un, spītīgi rāda dabai savu spēku, bet arī veģetatīvā distonija (turpmāk:VD) liek man nojaust, ka atkal ir klāt un man ar to ir jārēķinās! Pagājušajā nedēļā ik rītu cēlos ar jautājumu pati sev – nu kā tad šorīt jūties, vai spēsi saņemties?! Gandrīz ik dienu sirds ātri dauzījās, uznāca reibonis un bija (un arī ir) tāda kā nerealitātes sajūta – it kā tā neesmu es, bet redzu sevi no malas. Man ļoti garšo kafija ar pienu, bet nu jau esmu sākusi atradināties no šī dzēriena, jo vairākas reizes, pēc tās iedzeršanas jutu, ka gals klāt – nepatīkamās sajūtas pastiprinājās un likās, ka esmu tuvu ģībonim. Vai arī tev tā ir bijis? Visvairāk man sirds sāp par to, ka dažas dienas pat nespēju normāli ar bērniem iziet pastaigāt, kamēr ģērbu viņus – šķita, ka galvā desmitiem reižu pārdomāju – iet vai neiet laukā! Uznāca panikas lēkme un bija iekšējs diskomforts, taču jāsecina, ka ir labi sevi pārvarēt, ārā – soli pa solim, uzlūkojot bērnu rotaļas – aizdzinu savas drūmās domas. Piektdien pie mums ciemojās vīramāte un pie brokastu galda sākām diskutēt par šīm manām sajūtām, ka viss atkal ir mainījies un manu ikdienu tagad piepilda arī bažas par veselību. Aizrunājāmies tiktāl, ka asaras pašas sāka ripot pa vaigiem, jo man palika sevis žēl. Sajūta bija tāda, ka nospiestās emocijas lauzās laukā, jo tām vairs nebija vietas! Man kļuva nedaudz vieglāk! Ar bažām gaidīju nedēļas nogali, jo ar ģimeni bija jābrauc ciemos pie manas māsīcas. Jau tiklīdz iekāpām mašīnā un sākām braukt, man gribējās kliegt, lai vīrs apstādina spēkratu un pašai vienkārši izkāpt no tā un skriet vienalga kur, ka tikai tuvāk mājām. Gandrīz divu stundu ilgais brauciens man bija tīrās mokas, rokas svīda, vēdars griezās, baiļu un nemieru sajūta un briesmīgas galvassāpes, meklēju mašīnas cimdu nodalījumā ko aukstu, lai to piespiestu sprandai, lai kaut nedaudz atvieglotu šīs sajūtas. Tiklīdz ieraudzīju, ka mums ir jaapstājas pie sarkanās gaismas – visas iekšējās, nepatīkamās sajūtas dubultojās. Tomēr es turējos un centos nomierināties, jo šī diena bija svētki manai ģimenei, es nevarēju arī piemānīt māsīcu un neierasties, jo viņa mūsu tikšanos gaidīja tikpat ļoti kā es! Paldies Dievam, ka tiklīdz pārkāpu viņas mājas slieknim, iekšēji nomierinājos, mēs izrunājāmies un pavadījām burvīgu, mierīgu nedēļas nogali. Tomēr arī nākamās nedēļas sākums nebija mierīgs, lai kā es to vēlētos. Labi brīži mijās ar bezspēku un nemitīgu cīņu ar sevi! Un jutu, ka es atkal sāku izolēties no ārpasaules, cik vien iespējams – izvairījos no braukšanas kaut kur vai kādiem pasākumiem, jo baidījos, ka atkal paliks slikti. Tagad domāju, kā man ir paveicies, ka strādāju mājās, ka man ik rītu nav jāceļas konkrēta laikā un jābrauc uz darbu, neraugoties uz savām nelāgajām sajutām. Pēc šīs nedēļas gan sev, gan arī tev iesaku – censties saņemties un pārvarēt sevi, cīnīties ar šīm nelāgajām sajūtām un stāties tām pretī! Tāpat – darīt visu, lai atpūstos un pavadītu laiku ar sev tuviem cilvēkiem, lai izrunātos un arī šādi sakārtotu savas domas. Un brīžos, kad tev šķiet, ka nejūties labi, ka atkal VD ņem virsroku – piezvani kādam sev tuvam cilvēkam, parunājies ar viņu, lai visu savu uzmanību koncentrētu vienīgi uz šo sarunu nevis savām sajūtām! Turamies un tiekamies nākamajā nedēļā!

 

Inga (28 gadi)

Mani sauc Inga, man ir 28 gadi. Arī es gribu padalīties ar savu pieredzi par veģetatīvo distoniju, jo ar šo draņķi cīnos jau četrus gadus. Tā izmaina cilvēka dzīvi, kaut kādā mērā arī pašu cilvēku. Cēloņi var būt visdažādākie, katram savi. Kad tikko man parādījās šī slimība, biju totālā apjukumā, jo par to neko nebiju dzirdējusi.Šodien zinu ļoti daudz cilvēku, kuri piedzīvo to pašu un meklē risinājumu. Sāku slikti justies īpaši cilvēkos, lielveikalos. Visur, kur bija cilvēku pūlis, burzma, likās, ka sāku jukt prātā. Izjutu spiedienu, bija grūti elpot, ar katru reizi skābeklis trūka arvien vairāk. Pārņēma baiļu sajūta, parādījās galvas reiboņi, knapi turējos uz kājām, sirds sitās tik strauji, ka likās, tulīt pacelšos un aizlidošu vai vienkārši atslēgšos. Nāca virsū ģībonis, rokas ledus aukstas, vēders sāka protestēt un par sakarīgu domāšanu varēju aizmirst. Tā katru dienu līdz vairs nespēju neko, pat no mājas iziet āra nevarēju. Arī es, gadiem ejot, dienu dienā cīnos ar šo briesmoni. Ir periodi, kad jūtos labāk, drošāk un pēc laiciņa jau atkal grūtību vilnis klāt, pat diezgan smagas krīzes situācijas. To visu aprakstīt ir pagrūti un pat nav patīkami atgriezties tik smalkās sajūtu atmiņās. Ikviens, kurš šo slimību piedzīvojis, zina, cik smagi ir katru dienu izdzīvot. Labāk ir tad, kad esam tādā kā miera ostā. Man grūtības vairāk sākās tad, tiklīdz izeju no savas mājas. Cilvēkos, sabiedriskos pasākumos, darbā, skolā, sabiedriskos transportos. Jo distonijai piemīt arī apspiestības sajūta, kaut kas līdzīgs klaustrofobijai. Ir bijis, kad sabiedriskā transportā paliek slikti, uznāk panika un esi gatavs autobusu salauzt vai labākā gadījumā izlēkt no tā ārā, pat ja nezini, kur atrodies. Nedrīkst būt nekāda ierobežotība. Kad pārnāku mājās, tad šķiet, ka liels smagums ir novēlies no manis, varu mierīgi uzelpot un sajuties kā cilvēks, kurš dzīvo, nevis visu laiku cenšas izdzīvot. Priecājos par katru mīļu brīdi, dienu – tas jau ir daudz. Un mēģinu to dzīvot, sniegt sev to, ko citos mirkļos nespēju. Bija periods, kad pilsētā dzīvojot, cilvēkos izejot, sajutos labi. Pēc pāris mēnešiem viss mainījās. Pilsēta sāka nospiest, uz ielām atrasties bija smagi un prāts vienmēr gatavojās, ja nu atkal uznāk vājums, tad kur mukt, kur paslēpties. Katru dienu izdzīvoju lielu spriedzi, kas atņem enerģiju. Grūtāk ir arī tad, ja nav neviena blakus, kas varētu saprast. Pārmest arī nevienam neko nevar, jo saprot tas, kurš to piedzīvojis. Tomēr atbalsts ir ļoti nepieciešams. Neviens ārsts īsti palīdzēt nespēj un lietot nervu zāles ir bezjedzīgi, jo tās neko neatrisina. Kā jau minēju, cēloņi ir dažādi, bet svarīgākais – kā cīnīties ar šo slogu. Dakteris neko jēdzīgu nespēdams diagnosticēt, ieminējās, ka man varot būt jūras slimība. Sapratu, ka tas ir bezcerīgi. Bet dzīvē jau nekas nenotiek tāpat vien. Un manā dzīvē tika atsūtīts viens ļoti labs, gaišs cilvēks, kuram dots palīdzēt citiem. Tad nu vērsos pie viņa pēc palīdzības. Mans iemesls ir tāds, ka es sajūtu cilvēķu enerģētiku. Un tur, kur šī enerģija ir negatīva, tur momentā sajūtos slikti un distonija arī dara savu. Tā nu kristiskos brīžos apmeklēju cilvēku, kurš daudz man palīdzējis. Patiesība jau tāda, ka šī slimība ir Dieva slimība. Dievs iedod un arī paņem, tāpēc medicīniski pavisam to ārstēt nav iespējams. Doma tāda, ka šo draņķīgo padarīšanu varam uzveikt mēs paši. Tā patiešām arī ir. Cilvēks nav tikai vienkārši cilvēks. Katram mums ir savas domas, sajūtas, sava dvēsele, gars. Un katram cilvēkam ir iekšējais gara spēks, kurš jāmācās pielietot. Savā ziņā distonija rada tās sajūtas, apstākļus, kuros mums ir šī iespēja pielietot gara spēku. Kāds to sauktu par otro elpu, kas atveras kritiskos brīžos. Kad distonija mani apciemo, mani pārņem šausmīgās sajūtas, tad tikai tādā ceļā esmu daudz situāciju pārvarējusi. Sākumā, iztēlojos lielu, spilgti dzeltenu, siltu sauli, kura mani pārņem. Tās staros jutos ieskauta, drošībā, arī enerģija parādījās un izturēju dažādas situācijas. Tāpat meditēju, mājās vingrinājos. Mierīgi guļot, macījos elpot, saglabāt mieru, ieelpot gaismas lodi, kura iznākot no saules, ieplūda manī, vai nu ieelpojot, vai arī caur galvas centru, kuru saucam par avotiņu. Visu labo, Dievišķo ieelpoju un visu slikto izelpoju. Mācijos strādāt ar enerģiju. Protams, mājās to darot sanāca tā nekas, bet reālās situācijās bija sevi jāsaņem rokās. Un, jo vairāk šo situāciju man deva, jo spēcīgāka es kļuvu, lai arī bieži vien likās, ka neizturēšu. Esmu izturējusi daudz, bet tas viss nāca ar lielām grūtībām. Tie ir tikai daži vingrinājumi, bet bez tiem nevarētu. Kad uznāk krīze, tad dodos pie labā cilvēka, kurš palīdz savākties, uzladē man baterijas un kādu brīdi varu dzīvot, bet sapratu, ka tas ir mans darbs, kas man pašai javeic un manā vietā neviens cits to nedarīs. Bailes ir mūsu lielākais ienaidnieks. Tās spēj nobloķēt mūs gan garīgi, gan fiziski. Nekas cits neatliek, kā stāties tām pretī, citādi visu dzīvi tā var mocīties. Pateikšu vēl vienu, svarīgu momentu, kas manā dzīvē ir vissvarīgākais. Noteikti lūdziet Dievu, bet pirms to dariet, vienmēr noskaitiet Tēvreizi. Cik daudz reižu esmu pārliecinājusies par Tēvreizes spēku. Grūtā brīdī no sirds to noskaitu un pēc mirkļa jau paliek vieglāk, jūtu kā bailes mani atlaiž, arī sliktās sajūtas. Sapratu, ka jāmāk sevī rast gara spēku, paļaujoties uz Dievu. Ja Tu zini, ka Dievs Tevi sargā un neļaus nekam sliktam ar Tevi notikt, tad bailes pazūd. Bailes ir neticība, nepaļāvība.

Varbūt izklausās vienkārši, bet tā noteikti nav. Man ir bijis tik smags un grūts ceļš, un vēl joprojām piemeklē mani dažādas sajūtas. Bet ir daudz dažādu variantu kā tomēr sev palīdzēt. Un reizēm mēs tiekam pasargāti. Pasargāti no kaut kā ļauna vai nevēlama. Tajā brīdī mēs to nesaprotam, raudam, žēlojamies, bet, lai cik stulbi neskanētu, viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu, lai arī cik slikti uz to brīdi liktos. Mūs izmaina un uz labāko pusi! Un, kad galīgi vairs nespējam, tad varbūt arī nevajag, vienkārši jāmāk sevi mīlēt, pasaudzēt, atpūsties no visa. Pa šo laiku daudz jauna uzzināju par cilvēku, viņa psihi, garu, par fizisko veselības stāvokli. Uzzināju, cik daudz cilvēkam nozīmē dzert pietiekošā daudzumā tīru ūdeni katru dienu. Tiem, kuriem ir šī kaite, noteikti vajadzētu to darīt, jo mūsu nervu šūnām, galvas smadzenītēm tas ir ļoti nepieciešams, tāpat vēl dažādas labas lietiņas, kuras palīdz vieglāk pārvarēt grūtos brīžus. Ja šķiet, ka esam vieni, tad patiesībā mūsu ir ļoti daudz un kopīgi mēs arī varam daudz, varam palīdzēt viens otram un viens otru atbalstīt! Tas tāds mazs fragmentiņš no manas pieredzes. Ceru, ka kādam tas noderēja. Pēc sevis zinu, ka, ja ir ļoti smagi, tad katrs salmiņš, katra palīdzība noder! Ar prieku aprunātos ar vēl citiem līdzīgiem cilvēkiem!

 

Lai Jums veicas un izdodas atrast savu atslēdziņu, kas palīdzēs atslēgt durvis uz brīvību un sirdsmieru!

Ja arī tu vēlies izteikties un dalīties savā pieredzē par šo riebīgo kaiti – raksti mums uz e-pastu: [email protected]

Sabiedrība

Var būt atmiņas traucējumi… Meklē piektdien pazudušo četrdesmitgadnieku Rolandu

Valsts policijas Madonas iecirknis meklē bezvēsts prombūtnē esošo, 1977. gadā dzimušo Rolandu Dzirkali, kurš šī...

Omīte no Kuldīgas tiek pie pavisam jauna auto – VIDEO

  25. jūlijā SuperBingo Vasaras spēles ietvaros laimētā automašīna Volkswagen T-Cross nodota tās saimniecei Dainai Ernsonei, vēsta "Latvijas Loto". Daina,...

Šogad Latvijā traģiski dzīvību zaudējuši gandrīz 200 cilvēki

  No ūdenstilpnēm šogad izcelto noslīkušo statistika ir dramatiska - kopš gada sākuma Latvijā noslīkuši 80...

Horoskopi un Testi

nbcnews.com

Tavs horoskops veiksmīgai dienai – 9. augusts

  Pirmo dienas pusi būtu vēlams veltīt savai ģimenei un draugiem. Draudzīgu un mīļu attiecību stils...
Foto:Sekslike.com

Tavs horoskops veiksmīgai dienai – 8. augusts

  Šī izrādīsies laba diena personiskām attiecībām. Varēsi pietiekami labi apspriest savas un partneru idejas. Labvēlīgs...
Foto:Wallpapermania.eu

Tavs horoskops veiksmīgai dienai – 7. augusts

Šī diena būs ekspansīva un prātu atveroša, kuras gaitā daudzi var piedzīvot ievērojamas pārmaiņas dzīvē....

Mājai un Dārzam

Brīdina par laiku tuvākajās dienās

  Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izplatījis brīdinājumu par laika apstākļiem nedēļas nogalē un pirmdien. 08.-10.08.2020....

Sinoptiķis Bricis nāk klajā ar atvainošanos – VIDEO

  "Prognoze, ka augustā karstuma viļņu iespējamība ir niecīga un valdīs bieži mainīgi laika apstākļi, izrādījās...

Brīdina par laika apstākļiem nedēļas nogalē

  Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķi izplatījuši dzelteno brīdinājumu par karstumu Latvijā tuvākajās dienās. 06.08.2020....