Aizvien biežāk Ziemassvētkos cilvēki izvēlas iegādāties egli podiņā. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils atzīst – šāda egle, pareizi kopta, vēl daudzus gadus var priecēt tos, kam ir savs privātīpašums ar dārzu.
Māris Narvils: “Cerams, ka, iegādājoties eglīti, ir saglabāta etiķete, kas tai bija klāt, jo pēc tās var pateikt, cik gara skaistule izaugs. Egļu augums var būt neliels kā, piemēram, Kanādas eglei ‘Konica’, kas izaug 2–3 m, Arizonas balteglei, kas sasniedz 1,5–2 metrus, vai Korejas balteglei, kas izaug 4 metrus gara. Toties tik populārā Asā egle, tautā saukta par sudrabegli, var izaugt 8–10 un pat 15 metrus gara. Arī parastās egles augums var svārstīties no 4 līdz 15 metriem.”
Iegādāto eglīti pēc svētkiem iespējami ātrāk pārvieto uz vēsāko pieejamo vietu – neapkurināmu garāžu, saimniecības ēku, noliktavu, raugoties, lai tur noteikti iespīd gaisma. Pirms eglīti pārvieto uz vēsāku vietu, apakšējā traukā vislabāk, ja iespējams, ieliet izkausētu sniega ūdeni un ļaut, lai sakņu sistēma padzeras. Tad lieko ūdeni nolej. Šis darbiņš būs jāatkārto arī visā uzglabāšanas laikā, lai pasargātu sakņu sistēmu no izkalšanas un egles bojāejas. Ja ir savs īpašums, eglīti var likt sniega kupenā, iepriekš 2–3 dienas paturot vēsākā vietā. Sniegs eglīti labi pasargās līdz pavasarim.
Siltumnīcā egli podā var novietot uz neilgu laiku, jo februārī un martā tā jau sāks iesilt, bet izstādīt paliekošā vietā to vēl nevarēs. Savukārt, novietojot eglīti uz lodžijas vai balkona, tā jādzirda ar aukstu ūdeni, lai neizžūtu sakņu kamols. Jāpiesedz arī pats pods, lai sals to nevar caursaldēt. Eglīti gan nesedz. Ja eglīte sākusi dzīt jaunos pumpurus, bet tie nosals, kociņš pēc laika dzīs atkal jaunus.
Eglīti pārstāda līdzko atkūst zeme vai vēlākais – aprīļa otrajā pusē. Ja stādāmā vieta būs saulaina, eglīti pakāpeniski pieradina pie gaismas, citādi skujas apdegs. Bedri rok tik dziļu, cik liels ir pods, bet diametrā, tā lai zem vainaga projekcijas augsne būtu brīva no zāles velēnas vai nezālēm. Bedres apakšā augsni sairdina un salaista tik slapju, ka veidojas dubļi. Kociņš no poda jāizņem tā, lai nenobirst augsne. Ja ir aizdomas, ka tā varētu notikt, labāk podam apakšējā traukā ielej ūdeni, lai sakņu kamols normāli samitrinās. Atšķirībā no citiem kokiem, stādot egles, to saknes bedrē nedrīkst salocīt! Iestāda tik dziļi, kā eglīte ir bijusi podā. Augsni ap kociņu viegli pieblīvē un salaista. Labi, ja var nomulčēt, vislabāk ar skuju koku mulču.
Māris Narvils iesaka paturēt prātā arī kādu zelta pamatprincipu – lai egle neapdraudētu māju, no ēkas tā jāstāda tik tālu, cik tā pēc apraksta metros garumā spēs izaugt.
