Pasaku nozīme bērna attīstībā

Ne visi uzskata, ka pasakas sniedz reālu ieguldījumu bērna attīstībā, taču tā ir patiesība. Pasaka nav vienkārši tēlaina valoda, kas apvij izdomātus tēlus un ieved bērnu citā pasaulē. Pasaka ir kas daudz vairāk. Par to šoreiz BrīvBrīdis.lv.

Ne velti Alberts Einšteins reiz teicis: “Ja vēlaties, lai jūsu bērni būtu inteliģenti – lasiet viņiem pasakas. Ja vēlaties, lai viņi būtu vēl vairāk inteliģenti – lasiet viņiem vēl vairāk pasakas.”

Ir pieci būtiskākie iemesli, kāpēc pasaku lasīšanai ir liela nozīme jau no bērna dzimšanas:

1. Problēmu risināšana

Klausoties pasakas, bērni mācās apzināties, ka dzīvē vissvarīgākais tomēr nav nauda, vara un skaistums. Svarīgākais ir labestība un tīra sirdsapziņa. Bērni iemācās, ka visu iespējams panākt ar pašu spēkiem, vajag tikai gribēt! Tieši tāpēc ir vieglāk tikt galā ar problēmām. Pasakās tiek izdzīvotas visdažādākās situācijas, un bērnā tās visas raisa fantāziju, domas par iespējamo nobeigumu, un varoņu iztēlošanos. Tas viss palīdz ikdienā.

2. Tiek veidota bērna emocionālā pasaule un iztēle

Bērns no pasakām var iemācīties, ka ir jācīnās, lai ko sasniegtu, pašam ir uz to jātiecas. Protams, ir tādas pasakas, kas šādu mācību nesniedz, taču tās nav vairākumā. Ir pilnīgi normāli, ka pasakās apkopotas tādas emocijas kā prieks, bēdas, skumjas – mazajam pasaules izzinātājam ir jāsaprot, ka dzīvē tas viss tā arī notiek. Neviens cilvēks nespēj dzīvot bez šīm tik ļoti dažādajām emocijām, katram dzīvē gadās problēmas, bet tās jācenšas risināt. Tāpēc svarīgi ir pasakas ne tikai lasīt, bet arī tās pārrunāt, tad bērnam paliek labāk atmiņā dažādas situācijas, labāk uztverams kļūst katrs atsevišķais gadījums. Ir vecāki, kuriem šaubas rada pasakas saturs – tas, ka tajās ir labais un ļaunais. Vai tas bērnam ir vajadzīgs? Ir! Bērnam ir svarīgi zināt, ka arī realitātē pastāv dažādi pretstati, un tas ir normāli.

3. Valodas attīstība

Pasaku valoda visbiežāk ir literāri pareiza, tēlaina, līdz ar to tā attīsta bērna uztveri un runu, kuru viņš lieto. Tā papildina vārdu krājumu, iztēles intensitāti un fantāziju. Šī valoda nekādā gadījumā vecākiem nav jāmodernizē. Daudzos pētījumos ir pierādīts, ka bērniem, kuriem daudz tiek lasītas pasakas, ir daudz plašāk vārdu krājums kā tāda paša vecuma mazuļiem, kuriem tās netiek lasītas.

4. Dažādu kultūru savienošana

Lai gan katrai tautai ir savas pasakas, tomēr daudzas ir tādas, ko pazīst cilvēki visā pasaulē, piemēram, “Pelnrušķīte”, “Vinnijs Pūks”,un “Sniegbaltīte”. Tā kā valodas barjera maziem bērniem parasti nav šķērslis, satiekot arī citu valstu cilvēkus, mazajiem būs kādā veidā saprasties – kaut vai apmainoties ar zināšanām (vienalga vai tie ir stāsti, zīmējumi vai atsevišķas frāzes) par visiem zināmām pasakām.

5. Iemāca notikumu, lietu kārtību

Pasakas māca bērnam stāstu, un tas arī saistās ar reālo dzīvi – mazais uzzina, ka jebkurai situācijai arī dzīvē vienmēr ir sākums, kulminācija un nobeigums. Laika gaitā tālāk mācāmies dažādu situāciju risināšanas prasmes, bet stāsta uzbūve mums ir zināma, jo tā neatšķiras.

Kā izvēlēties piemērotu pasaku savam bērnam?

Tai jābūt pietiekoši īsai, lai bērns spētu to uztvert kā vienotu veselumu, nevis bezgalīgi garu un nesaprotamu tekstu. Ja pasaka ir garāka, ik pa laikam jāuzdod bērnam jautājumi, jāpārrunā situācijas arī pasakas lasīšanas gaitā. Tai noteikti ir jābeidzas laimīgi, tai jāsniedz kāda mācība, vislabāk tāda, ko bērns var klasificēt pēc principa – vēlme, drosme un labs darbs – palīdz uzvarēt! Vislabākais veids kā pasniegt bērnam pasaku ir to stāstīt, nevis lasīt, jo acu kontakts ir īpaši svarīgs šajā procesā. Ja tomēr nevari to stāstīt, bet lasi – ik pa brīdim tomēr izveido acu kontaktu ar bērnu.

Mājas apstākļos noteikti vari izmēģināt vienkāršotu pasaku terapiju:

Pasakas savam bērnam tev ir jālasa jau no dzimšanas brīža, nevis jāgaida, kad mazais paaugsies, jo tad vairāk sapratīs, vai lasīs pats, kad jau būs apguvis burtu mācību. Jālasa vai jāstāsta ar izteiksmi, skaidri izrunājot vārdus, kā arī jāskatās, cik cītīgi bērns pasaku klausās. Ja nemierīgs un nepacietīgs mazulis, klausoties pasaku, kļūst mierīgs un ieklausās, tas liecina par pareizu izvēli. Ja notiek pretējais un klausīšanās laikā bērns kļūst nemierīgs – iespējams, pasaka ir grūti uztverama vai arī tās tēma ir sāpīga. Piemēram, atgādina kādu nepatīkamu notikumu vai izraisa nevēlamas emocijas.

Svarīgi arī pasakas laikā ir dot brīdi, kad bērns var izteikties. Viņš var izteikt savu viedokli par dzirdēto, izdomāt, kam varbūt tur vajadzēja notikt citādi, varbūt pat piedāvāt savu risinājumu. Kad pasaka ir izlasīta, tā jāapspriež. Tu nedrīksti viņam teikt, kas ir pareizi vai nepareizi, bet tev ir jābūt tai, kura ļauj brīvi izteikties, bērnam ir jāzina, ka tu viņu nenosodīsi par viņa apgalvojumiem. Respektīvi, bērnam ir jābūt šīs sarunas vadītājam – tev ir jāiesaistās ar papildus jautājumiem, jākļūst par vienkāršu sarunas biedru, nevis skolotāju. Vislabāk, ja bērnam pašam ir radušies jautājumi, uz kuriem tu vari pavisam godīgi atbildēt. Svarīgi ir atcerēties, ka šai diskusijai ir jābūt brīvprātīgai, to nevar piespiest tikai tāpēc, ka pasakas ieteicams pārrunāt.

Īsumā: Lasi/stāsti ar izteiksmi, ieliec šajā procesā visu sirdi un dvēseli! Pārrunā visu, kas bērnam šķitis svarīgs, neparasts, nedzirdēts – ļauj viņam izteikties un nenorādi, kas viņa teiktajā ir pareizs vai nepareizs! Tās ir bērna domas, viņa fantāzija Un jūs kopā esat šajā pasaku valstībā.

Kādu pasaku savai atvasei lasīsi šovakar?