Tās bija vērtslietas, gleznas, nauda? Nē!
Daudzi no mums ir sapņojuši par pēkšņi saņemtu mantojumu, visticamāk, ka tā būtu prāva naudas summiņa, dārglietas, vērtīgs nekustamais īpašums vai ienesīgs bizness, taču šis vīrietis nenojauta, ka viņa paša mājas garāžā glabājas kāda nozīmīga liecība par vecmammu un vectētiņu!
Vai mēs iedarbinājām tavu iztēli? Maz ticams, ka spēsi iedomāties, kas tieši tas bija!
Ronalds Varningers garāžas uzkopšanas laikā atradis savu vecvecāku kāzu torti, ar ko viņi cerēja atzīmēt savu pirmo laulību gada dienu, vēsta ārvalstu mediji.
Tici vai nē, bet tas nozīmē, ka šī kūka ir gadsimtu veca un aizvien izskatās lieliski!
Ronalda vecvecāki salaulājās 1915. gada 17. martā un nolēma, ka šo burvīgo konditorijas izstrādājumu notiesās savās papīra kāzās, taču, visticamāk, nolēmuši atstāt savai ģimenei par piemiņu.
Kūka atradusies viņas vecmāmiņas saldētavā, līdz pat 50tajiem gadiem, kad sirmajai māmuļai bija nepieciešama apkārtējo un mediķu palīdzība.
Tad īpašais sainis tika nodots viņa vecākiem, kuri to arī ievietoja savā atdzesēšanas kamerā.
Ronalds Varningers medijiem atzinis: „Es atminos, ka šāda kaste allaž atradās mūsu mājas saldētavā. Bet neviens īsti nemācēja teikt, kur tā nonāks, kur tā bija pazudusi!’’
Izrādās, ka viņš jau iepriekš bija mēģinājis atrast šo kūku. Viņa māsa pat vecvecāku kāzu garduma foto bija aiznesusi uz vietēo laikrakstu, lai saņemtu kādas norādes no zinātājiem.
„Es nevarēju to atrast un nemaz nezināju, ka kūka, iespējams bija pazudusi kaut kur manās mājās!” uzsvēris Ronalds Varningers.
Šajā vasarā vīrietis devies pensijā un nolēmis veikt pārkārtojumus savā garāžā, kur tad nu vienā no augšējiem plauktiem atrada vecvecāku kāzu simbolu. Tas bija ievietots konservēšanas katlā, kur nu vēl drošāku paslēptuvi!
Kūka bija apbrīnojami labā stāvoklī neraugoties, ka ir gadsimtu veca!
Glazūra aizvien bija senatnīgi balta, tomēr lielākā daļa salduma apakšdaļas bija izjukusi.
Sirmais kungs līdzās vērtīgajai lietai atrada arī savas vecmāmiņas ūdeļādas cepuri, pastkartes no dažādām pasaules vietām un pierakstu bloknotu, kurā viņa bija apkopojusi dažādus dzejoļus, ko saņēmusi no saviem draugiem.
Pārsteidzoši, ka viens no tiem vēstīja par kūkas esamību – Atceries mani, kad tālu prom būsi un tikai pa pusei nomodā. Atceries mani uz savu kāzu dienu un nosūti kūkas šķēli!
Ronaldam Varningeram nav nodoma nobaudīt šo gardumu un arī viņš ir nolēmis nodot to tālāk saviem bērniem.
Viņš uzsvēris: “Es to, visticamāk, taupīšu savai meitai, kura dzīvo Havaju salās. Kas zina, iespējams, tā nodzīvos vēl simts gadus!”
Lieliska tradīcija, vai ne?
